Menu:















adventa laika II svētdiena

Lasīt dienas lasījumus

Līdz Ziemassvētkiem ir atlikušas tikai divarpus nedēļas. Veikali ir piepildīti ar visdažādākajiem labumiem, visapkārt dzirdamas Ziemassvētku dziesmas. Tiek plānotas svinības un gatavoti gardumu. Mūsu cerības un iztēle piepildās ar domām par mājām, par ģimeni un par labi pavadītu laiku.

Visu šo patīkamo sajūtu piepildītām sirdīm, mēs šajā svētdienā lasām par savādu vīru, kurš dzīvo tuksnesī, kurš valkā raupju kamieļādas apģērbu, ēd sienāžus un sauc cilvēkus par odžu dzimumu un saka, ka pār viņiem nāks uguns un sērs, un draud ar cirvi, kas viņus nocirtīs. Evaņģēlija fragments noslēdzas ar to, ka Jānis Kristītājs draud saducejiem un farizejiem ar elli.

Jānis Kristītājs atgādina, ka mums savā dzīvē ir jāpievēr vērība lietām, kuras varbūt esam savā dzīvē neievērojuši, lietām, kas saistās ar Kristus klātbūtni vai arī gluži pretēji – ar šīs klātbūtnes trūkumu.

Ņemsim par piemēru tos, ar kuriem mēs dzīvojam – mūsu sievas, vīrus, bērnus, vecākus, mūsu draugus. Kā mēs esam viņus mīlējuši? Kā mums nav izdevies viņus mīlēt? Kurus mēs esam acīmredzami atstājuši novārtā vai neesam izturējušiems pret tiem, kā tas pienāktos?

Pārāk bieži mēs uztveram savus līdzcilvēkus kā pašus par sevi saprotamus. Mēs tiem veltām ļoti maz, ja vispār veltām, no sava laika, uzmanības, mīlestības. Varbūt mēs vispār nemaz neesam par viņiem rūpējušies. Ir savādi uzskatīt, ka viņi zina, ka mēs viņus mīlam, ja mēs to nekad nepasakām vai neizrādām ar savu rīcību. Ikdienas rutīna, rūpes par darbu un mūsu ieradumi var likt mums pievērsties materiālajām lietām, kas laupa mūsu uzmanību, rūpes un mīlestību, ko mēs varētu veltīt savām ģimenēm un draugiem. Varbūt šajā Ziemassvētku laikā mēs varam vairāk dāvāt viņiem sevi, jo mēs taču gatavojamies svinēt Dieva mīlestību, kas mums atklājās reālā veidā Jēzū Kristū.

Kā ir ar mūsu vecākiem un vecvecākiem, kuri dzīvo no mums attālāk? Vai mēs arī viņus neesam atstājuši novārtā? Un savus draugus? Vai mums nebūtu kaut kas jāizmaina savā attieksmē pret viņiem?

Mums ir jāpievērš vērība arī tam, vai mēs neesam atstājuši novārtā arī paši sevi. Vai mēs esam labā fiziskā formā? Vai mēs sevi nepārslogojam? Vai mēs nedzeram pārāk daudz, pārāk bieži, vai nepārēdamiem? Vai mēs par sevi rūpējamies?

Visbeidzot attiecībā uz pašu Kristu. Mēs apliecinām savu ticību un mīlestību uz Viņu. Bet runāt ir viegli. Šodien mums ir godīgi jāparaugās, ko mēs patiesībā ikdienas darām, kas atklāj mūsu ticību un mīlestību uz Kristu. Cik patiesas un īstas ir mūsu attiecības ar Jēzu Kristu?

Nožēla nozīmē pārmaiņas. Un pārmaiņas bieži vien mums nepatīk. Ja mēs dodamies uz kādu mērķi un nogriežamies uz nepareizā ceļa, mēs nevaram tikai nopūsties un turpināt braukt nepareizā virzienā. Mums ir jāgriežas atpakaļ un jāvirzās pa pareizo ceļu. Mums ir jāveic izmaiņas, kas rada pārmaiņas. Izmaiņām ir savas prasības, kas sniedzas pāri nožēlas vārdiem. Adventā mēs esam aicināti veikt dažas izmaiņas mūsu ikdienas rutīnā.

Tomēr Adventa laiks mums sniedz vēl vairāk. Pāri mūsu pūlēm atpazīt grēku un kļūdas mūsu dzīvēs, pāri apziņai un apņēmībai, kas mūs virza uz nožēlu, Adventa laiks atklāj to, kas mums patiešām ir nepieciešams – Pestītājs. Jo, esot godīgiem pret sevi, mums ir jāatzīst, ka mēs paši nespējam tikt galā ar grēku, nožēlu un atgriešanos. Mēs paši nespējam sakārtot savas dzīves.

Vienīgā lieta, kas dzīvē ir nemainīga, tā ir pārmaiņas. Vienīgā patiesība ir: kur pastāv dzīve, tur pastāv arī pārmaiņas. Tas, kas ir nemainīgs, ir miris.

Pārmaiņas ir smagas mums visiem. Ikvienam ir grūti pieņem pārmaiņas, jo kurš gan spēj garantēt, ka pārmaiņu rezultātā lietas uzlabosies? Mūsu vienīgā garantija ir dzīvot Dieva tuvumā.

Brīnišķīga lieta saistībā ar Adventu ir tā, ka tā pavisam droši tā noslēgumā Dievs būs klātesošs mūsu dzīvēs Jēzū kristū. Adventa laiks ir mūsu cerību pilnās ticības uz Dievu laiks, kurš mūs mīl tik ļoti, lai sūtītu mums vislabāko – savu vienīgo Dēlu. Un, ja mēs Viņu patiesi pieņemam savās sirdīs, tad izmaiņas mūsos notiks pašas no sevis, jo mūsos mītošais Dievs dāvas mums spēku tikt galā ar sevi, mīlēt sevi un citus, kā Viņš mūs ir mīlējis. Āmen.

    Ievietots: 14:52, 03.12.2016.                                                                                             radieceze.lv




































Copyright © 2013-2016 Romas katoļu Baznīcas Rēzeknes-Aglonas diecēze