KUNGA DEBESKĀPŠANA
Šodien debesīs notiek patiesi svētki, svētki kādus
grūti iztēloties! Eņģeļus (..), redzot pārnākam To, kas pirms trīsdesmit trim
gadiem devās lejup un kļuva mazs Bērniņš, pārņem liels prieks. Tagad Jēzus
atgriežas (..) un nes savā miesā cilvēcisko ciešanu pēdas. Viņa zemes dzīves
ievainojumi tagad ir goda un slavas pilni. Lūk, īstenojas Jēzus patiesā
ienākšana Jeruzalemē – eņģeļu un svēto
pulki uzgavilē Karalim, kas ienāk savā valstībā. (..) Jēzus, kurš devās projām
viens, tagad atgriežas kopā ar lielu ļaužu pulku! Gans ved atpakaļ savās asinīs
mazgāto ganāmpulku un kūtī atgriež pazudušās avis. (Daniels Anžs)
Pēc tam, kad Jēzus četrdesmit dienas vairākkārt
bija parādījies mācekļiem, stāstījis par Dieva valstību un ieturējis kopīgu
maltīti ar tiem, Viņš pavēlēja mācekļiem neaiziet no Jeruzalemes pirms Svētā
Gara atnākšanas (sal. Apd 1, 3-4). Pēc
tam Viņš mākonī tika pacelts debesīs (sal. Apd
1, 9). Debeskāpšana tiek parādīta kā pēdējais notikums Galilejā, ar kuru
arī tiek noslēgta evaņģēlista Marka liecība par Jēzu Kristu (sal. Mt 28, 16-20).
Pirms
uzkāpšanas debesīs, Jēzus, vēlēdamies, lai visi būtu vienībā ar
Trīsvienīgo Dievu, pavēl apustuļiem darīt par mācekļiem visas tautas,
kristot tās Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā, un mācīt pildīt
visu, ko Viņš pavēlējis (sal. Mt
28,19). Tas ir aicinājums no jauna atsaukt atmiņā Kalna sprediķi, kurā
apkopota visa Jēzus mācība, un pilnībā izpaužas Dieva, sevis un otra
cilvēka mīlestība.
Jēzus apsolījums būt kopā
ar savu tautu „visās dienās, līdz pat pasaules baigām” (Mt 28, 20), norāda uz Evaņģēlija sākumu, kad Jēzus tiek nosaukts par Emmanuelu (sal. Mt 1, 23).Šajā
vārdā rodama atbilde uz cilvēka dziļākajām ilgām pēc Dieva. Vārds
Emmanuels ietver gan lūgšanu, gan aizbildinājumu, kā arī apsolījumu un
pasludinājumu. Evaņģēlija beigās tas tiek attiecināts uz pastāvīgu
Jēzus klātbūtni, kas piepildījumu rod Euharistijā.
Benedikts
XVI grāmatā “Jēzus no Nācaretes”, komentējot šo notikumu, raksta, ka Jēzus pēc
debeskāpšanas, būdams kopā ar Tēvu, ir kļuvis mums tuvāks. Viņš vairs neatrodas
kādā konkrētā ģeogrāfiskā pasaules vietā, kā pirms uzkāpšanas debesīs, bet ir
klātesošs un pieejams visiem un visur. Lai mums būtu vieglāk
saprast Jēzus klātbūtni pēc debeskāpšanas, vēl esot virs zemes, Jēzus to anticipē
(lat. anticipāre – iepriekš saņemt,
iepriekš baudīt, apsteigt), kad pēc maizes
pavairošanas liek mācekļiem doties uz Betsaidu (sal. Mk 6, 45–52). Kamēr Jēzus atlaiž cilvēkus, mācekļi iekāpj laivā un
pirms Viņa dodas uz pilsētu otrpus krastam. Bet Jēzus dodas kalnā, lai lūgšanā pavadītu laiku kopā ar Tēvu. Mācekļi laivā
ir vieni. Sākas vētra. Ir spēcīgs pretvējš, un ezers ir trauksmains. Viņi ir vētras
un viļņu apdraudēti. Kungs, šķiet, ir tālu prom. Bet patiesībā Viņš ir kopā ar
Tēvu un Viņam ir zināms, kas notiek ar mācekļiem. Viņš tos redz un tāpēc, ka redz,
nāk pie tiem pa ūdens virsmu. Viņš iekāpj laivā un dara iespējamu ceļojuma turpināšanu
līdz galamērķim.
Šie notikumi visprecīzāk atspoguļo Baznīcas stāvokli pēc Kunga debeskāpšanas. Kungs ir pie Tēva labās rokas. Viņš ir nomodā par mums. Viņš ir spējīgs jebkurā brīdī iekāpt mūsu dzīves laivā. Mēs vienmēr varam saukt Viņu un varam būt pārliecināti, ka Viņš mūs redz un dzird. Mūsdienās Baznīca, ko simbolizē kuģis, ceļo pa vēstures vētraino laika okeānu. Bieži izskatās, ka tam draud nogrimšana, bet Dievs ir tajā un Viņš nāk īstajā brīdī.
Šie notikumi visprecīzāk atspoguļo Baznīcas stāvokli pēc Kunga debeskāpšanas. Kungs ir pie Tēva labās rokas. Viņš ir nomodā par mums. Viņš ir spējīgs jebkurā brīdī iekāpt mūsu dzīves laivā. Mēs vienmēr varam saukt Viņu un varam būt pārliecināti, ka Viņš mūs redz un dzird. Mūsdienās Baznīca, ko simbolizē kuģis, ceļo pa vēstures vētraino laika okeānu. Bieži izskatās, ka tam draud nogrimšana, bet Dievs ir tajā un Viņš nāk īstajā brīdī.
radieceze.lv