Seko man. Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Bez ceļa nav iešanas; bez patiesības nav pazīšanas; bez dzīvības nav dzīvošanas. Es esmu ceļš, pa kuru tev jāiet; patiesība, kurai tev ir jātic; dzīvība, uz kuru tev ir jācer. (sal. Ķempenes Toms “Sekošana Kristum”, 56, 1)
Ar savu nāvi,
augšāmcelšanos un debeskāpšanu, Jēzus aizgāja un sagatavoja mums vietu sava Tēva
namā, kurā mājokļu ir daudz (sal. Jņ 14,
2).
Viņa Tēva nams
vairs nav templis, kas darināts cilvēku rokām (sal. Apd 7, 48). Tā ir Baznīca, kas celta uz dzīvajiem akmeņiem, kuras
pamatā ir izredzēts un dārgs stūrakmens – Jēzus Kristus (sal. 1 Pēt 2, 4 ).
Mēs katrs tiekam
saukti par “dzīviem akmeņiem” Dieva celtnē (sal. 1 Kor 3, 9;16). Un šajā Gara templī mums ir jābūt par svētiem
priesteriem, kuri pienes garīgas dāvanas – lūgšanas, darbus, nodomus – Dievam.
Tas ir mūsu cēlais
kristieša aicinājums. Tas ir iemesls, kāpēc Kristus izveda mūs no tumsas, grēka
un nāves varas, līdzīgi kā Mozus izveda izraēliešus no verdzības Ēģiptē.
Dieva derība ar
Izraēlu, darīja tautu par karalisku un priesterisku tautu, kurai bija Viņu
jāslavē (sal. Izc 19, 6). Līdz ar
ticību, esam kļuvuši šīs izvēlētās cilts mantinieki, aicināti slavēt Tēvu
templī, kas ir mūsu miesa (sal. 1 Kor
6, 19-20; Rom 12, 1).
Šīs dienas pirmajā
lasījumā redzam, kā Baznīca “aug” – Apustuļi ieceļ septiņus diakonus, lai paši
nodotos Vārda kalpojumam; Dieva Vārdam izplatoties, pieaug mācekļu skaits (sal. Apd 6, 7).
Dzīvajam Dieva
Vārdam [Jēzum] varam droši uzticēties; uzticēties visam, ko Viņš saka. Līdz ar
to varam ticēt, ka mums nav ne no kā jābaidās (sal. Jņ 14, 1 ), jo Dieva Vārds turpina darboties pasaulē caur Baznīcu.