25. marts
Priesteris Daniels Anžs raksta, ka „ar erceņģeļa
starpniecību Tēvs uzrunā Mariju, jautājot: „Vai tu vēlētos manam Dēlam dot to,
kā man nav? Vai vēlies Viņam dāvāt savas plaukstas,
ar kurām Viņš varētu svētīt bērnus; kājas,
ar kurām pārstaigāt Galilejas pakalnus; rokas,
kurās nest pazudušo avi; plecus, uz
kuriem atbalstīt savu krustu; acis,
kuras uzlūkotu šīs zemes skaistumu un kuras ļautu sevī atmirdzēt Debesu gaismai;
ausis, kurās atbalsotos gan nabagu
nopūtas, gan putnu dziesmas; lūpas,
kas skūpstītu bērnus un mirstošos; muti,
kas dziedātu manu godu un sludinātu manu patiesību; seju, kuru uzlūkojot, cilvēki redzētu mani, savu Tēvu; miesu, kas kļūtu par barību pasaulei; asinis, kas nomazgātu pasauli un paaugstinātu
to manā godībā, bet – pats galvenais – vai tu vēlētos Viņam dot savu sirdi? Lai manējā spētu pukstēt tajā ar
cilvēkiem tik raksturīgo maigumu.” Līdzīgi kā Mariju arī mūs
Dievs izredzējis jau pirms pasaules radīšanas, lai mēs, būdami svēti un
nevainīgi Viņa priekšā mīlestībā (sal. Ef
1, 4), kļūtu šīs mīlestības liecinieki.
Marija sacīja eņģelim: „Kā tas notiks, jo es taču vīra nepazīstu” (Lk 1, 34). Apzinoties savu ierobežotību,
vājumu, nespēku dažādu situāciju priekšā, arī mums rodas grūtības ieticēt Dieva
apsolījumiem, ka Dievam mūsu dzīvēs ir liels plāns – dāvāt Jēzu citiem, vest citus pie Viņa.
Tāpēc erceņģelis Gabriēls, Marijai atbildot, paskaidro, ka tas notiks,
pateicoties Svētajam Garam: „Svētais Gars nāks
pār tevi,” (Lk 1, 35) Dievs, kuram „nekas nav neiespējams” (Lk 1,37), pats nāks un īstenos šo doto
apsolījumu. Kā apstiprinājumu Dieva visvarenībai erceņģelis pavēstī, ka viņas
radiniece Elizabete, neskatoties uz savu vecumu, ir sestajā grūtniecības mēnesī
(sal. Lk 1, 36). Mūsu vājās ticības dēļ dažreiz ir vajadzīgs iedrošinājums.
Sv. apustulis Pāvils raksta, ka
žēlastību „mēs glabājam māla traukos, lai šī spēka pārpilnība būtu
no Dieva nevis no mums” (2 Kor 4, 7).
Tas liek saprast, ka ne jau mēs paši esam spējīgi paveikt to, ko Dievs no mums
vēlas. Tas ir Dieva spēks, kas mūs pārveidos, darīs līdzīgākus
Jēzum un citus vedīs pie Viņa. Jēzus bieži vien izvēlas vājākos, lai parādītu
savu spēku.
„Marija sacīja: „Redzi, es esmu Kunga kalpone, lai man notiek pēc
tava vārda.” (Lk 1, 38) Marija, kaut
gan līdz galam nesaprata erceņģeļa sacīto, tomēr ne mirkli „nemitējās ticēt, ka piepildīsies Dieva
Vārds” (sal. KBK, 149 ). Viss, kas nepieciešams, ir ļaut Dievam mājot mūsos. Ikreiz,
kad ar tīru sirdi pieņemam Euharistiju, Jēzus – Dieva
Vārds – iemiesojas mūsu
dzīvē kā skaista, žēlastības pilna un neatkārtojama Dieva dāvana (sal. sv.
Terēze no Kalkutas). Ieaicinot Dievu mūsu dzīvē, notiek brīnumi.
Kaut gan „eņģelis
no viņas aizgāja,” (Lk 1, 37) Marija
nebija atstāta, jo Dievs bija ar viņu un viņā. Brīžiem gadās, ka Dievs mūs
aicina, kaut ko uztic, mēs jūtamies prieka un degsmes pilni, bet pēc kāda laika
sākam justies it kā pamesti. Patiesībā Dievs vēlas, lai, pārvarot šos garīgā
sausuma brīžus, mēs šo jā apstiprinām
ar savu rīcību.