Dievs vēlas atbrīvot mūsu cerību no piemaisījumiem, kas saistās ar drošību un labklājību. Pūlis, kas Jeruzalemē ieaicināja Jēzu ar lielu entuziasmu, cerēja, ka tautas atbrīvošana notiks ar varu un spēku. Pēc pāris dienām tas pats pūlis vēlēsies Barabu Kristus vietā – slepkavu mīlestības vietā, cerot, ka spēks slēpjas dumpīgumā, asās reakcijās nevis pazemībā. Prieka saucieni pārtaps zaimojošos kliedzienos. Viss mainīsies, bet Jēzus nemainīsies. Viņš arī uz krusta, kad tika zaimots un izaicināts nokāpt no tā, palika nemainīgs, neietekmēts (sal. Ebr 13, 8). Jēzus parāda, ka jāignorē gan aplausi, gan zaimi. Pūlis abos gadījumos nesaņēma to, ko vēlējās. Jēzus parāda, ka tikai pazemīgs cilvēks var izvairīties no slazda, kas slepus un viltīgi izlikts; paiet garām pasaules tituliem, varai un panākumiem, nepiesaistot tiem sirdi. Jēzus tādus grib redzēt arī mūs.
Jēzus atbrīvo no viltus cerības arī savus tuvākos sekotājus – mācekļus. Viņi, esot kopā ar Jēzu, piedzīvoja daudz brīnumu, tomēr nespēja pieņemt pašu galveno, uz ko Viņš norādīja: „Cilvēka Dēls tiks nodots augstajiem priesteriem un Rakstu zinātājiem. Un tie Viņu notiesās uz nāvi un atdos Viņu pagāniem izsmiešanai, šaustīšanai un sišanai krustā. Bet trešajā dienā Viņš augšāmcelsies.” (Mt 20, 18) Nespēdami pieņemt ziņu par Jēzus mokpilno nāvi, mācekļi nespēja ieticēt arī augšāmcelšanās notikumam. Viņus apžilbināja brīnumi un pašu priekšstats par Viņu, tāpēc arī Jēzus tumšākajā stundā tie nav kopā ar Viņu, bet ļaujas apkārtējo notikumu ietekmei. Vispirms viņi aizmieg Ģetzemanes dārzā, bet pēc tam, kad Jēzus tiek sagūstīts, viņi bailēs izklīst. Pat Pēteris, kurš pārdroši bija solījis nepamest Jēzu (sal. Mt 26, 35), ne tikai pamet Viņu, bet arī trīs reizes noliedz. Mācekļi pazūd pūlī. Viņi kļūst par tiem, kas ir no pasaules. Tomēr tās vēl nav beigas…