SVĀTDĪNA A GODĀ
PYRMAIS LASEJUMS Izc
17, 3–7
Yudiņa izsaukšona nu klints.
Tamōs dīnōs:
Rafidimā yudiņa tryukuma dēļ tauta beja izslōpuse un
kūrnēja pret Mozu, saceidama: «Voi tōdēļ tu liki mums izīt
nu Egiptes, lai myusus, myusu bārnus un lūpus nūmārdātu
aiz slōpem?» Tod Mozus sauce uz Kungu, saceidams: «Kū
lai es īsōcu ar šū tautu? Daudz natryukst, ka jī mani
nūmātōtu ar akminim.»
Un Kungs atbiļdēja Mozum: «Ej tautai pa prīšku un
pajem sev leidza dažus nu Izraeļa vacōkajim. Sovā rūkā
pajem reiksti, ar kuru tu syti pa upi, un ej. Lyuk, es
nūsastōšu tovā prīškā uz kliņts Horebā. Un tu sissi pa kliņti,
un nu tōs izplyuss yudiņs, lai tauta var padzert.»
Un Mozus tai izdareja Izraeļa vacōkūs prīškā, un šū vītu
nūsauce vōrdā «Kārdynōjums» Izraeļa dālu streidēšonōs
dēļ un tōdēļ, ka jī kārdynōja Kungu, saceidami: «Voi
Kungs ir myusu vydā voi nav?»
Tys ir Dīva vōrds.
PSALME 95 (94)
Refrens: Nanūcītynojit sovas sirdis. (R. sal. 8b)
1 Nōcit, dzīdōsim Kungam ar prīcu,
līksmi gūdynōsim Dīvu,
myusu Pesteitōju.
2 Īsim ar pateiceibu Jō vaiga prīškā
un gavilēsim Jam dzīsmēs.
Refrens
6 Nōcit, pīlyugsim un krissim pi
zemes,
lūceisim ceļus Kunga,
myusu Radeitōja, prīškā,
7 jo Jys ir myusu Dīvs,
bet mes – Jō tauta un Jō
gonompulka avis.
Refrens
8 Kaut jyus šudiņ dzērdātu Jō
bolsu!
«Nanūcītynojit sovas
sirdis
9 kai Meribā, kai Massas dīna
tuksnesī,
kur mani kārdynōja jyusu
tāvi:
jī pōrbaudeja mani,
lai gon beja redzējuši
munus dorbus.
Refrens
ŪTRAIS LASEJUMS Rom 5, 1–2. 5–8
Dīva mīlesteiba ir īlīta myusu sirdīs ar Svātū Goru.
LASEJUMS NU SVĀTŌ APOSTOLA PŌVULA VĒSTULES ROMĪŠIM
Brōli:
Attaisnōtim caur ticeibu, mums ir mīrs ar Dīvu caur
myusu Kungu Jezu Kristu. Caur Jū mums ticeibā ir pīeja
tai žēlesteibai, kurā mes stōvam un lapojamēs ar Dīva
gūdeibas cereibu.
Bet cereiba napīviļ, jo Dīva mīlesteiba ir īlīta myusu
sirdīs ar Svātū Goru, kas mums ir dūts. Jo Kristus sovā
laikā nūmyra par bezdīveigajim, kod mes vēļ bejom naspēceigi.
Naz voi kaids byutu gotovs mērt par taisneigū, lai gon
par labdari kaids varbyut ari uzdrūšynōts mērt. Bet Dīvs
mums parōda sovu mīlesteibu ar tū, ka Kristus nūmyra par
mums, kod mes vēļ bejom grēcinīki.
- Tys ir Dīva vōrds.
PYRMSEVANGELIJA DZĪDŌJUMS Sal.
Jņ 4, 42. 15
R. Lai ir slaveits Dīva Vōrds.
V. Kungs, tu patīši esi pasaules
Pesteitōjs;
dūd mums dzeivū yudini,
lai nikod mums vairs
naslōpst.
R. Lai ir slaveits Dīva Vōrds.
EVANGELIJS Jņ 4, 5–42
Kristus saruna ar samarīšu sīvīti.
LASEJUMS NU JEZUS KRISTUS EVANGELIJA, KŪ
UZRAKSTEJIS SVĀTAIS JŌŅS
Tymā laikā:
Jezus nūnōce pi Samarijas piļsātas, kuru sauce par Siharu,
natōli nu teiruma, kuru Jākubs beja atvēlējis sovam dālam
Jezupam. Un tur beja Jākuba oka. Jezus, nūguris nu ceļa,
apsasāda pi okas. Beja apmāram sastō stuņde.
Te nu Samarijas atnōce sīvīte īsmeļt yudini. Jezus jai
saceja: «Īdūd maņ padzert», tōdēļ, ka Jō mocekļi beja
aizgōjuši uz piļsātu nupērkt ādamū.
Tod šei samarīšu sīvīte Jam atbiļdēja: «Kai gon tu, byudams
jūds, prosi padzert nu manis, kas asu samarīšu
sīvīte?» Jūdi taču nasadzeivōja ar samarīšim.
Jezus atbiļdēja un jai saceja: «Jo tu pazeitu Dīva dōvonu
un zynōtu, kas ir tys, kurs tev soka: «Īdūd maņ padzert»,
tod tu poša lyugtu nu Jō, un Jys tev dūtu dzeivū yudini».
Sīvīte saceja Jam: «Kungs, tev nav ar kū īsmeļt, un oka ir
dziļa. Nu kurīnes tod tev ir dzeivais yudiņs? Voi tod tu esi
lelōks par myusu tāvu Jākubu, kas mums deve šū oku, un
dzēre nu tōs gon pats, gon jō dāli, gon jō lūpi?»
Jezus atbiļdēja un jai saceja: «Ikvīnam, kas dzer šū yudini,
otkon slōps. Bet, kas dzers yudini, kū es jam dūšu, tam
nimyužam vairs naslōps. Un yudiņs, kuru es jam dūšu, kļyus
jymā par myužeigajai dzeivei stryuklojūša yudiņs olūtu.»
Sīvīte jam teice: «Kungs, dūd maņ šū yudini, ka maņ vairs
naslōptu un nabyutu jōstaigoj uz šejīni smeļt». Bet Jys
atbiļdēja jai: «Aizej, pasauc sovu veiru un atnōc šurp!»
Sīvīte atbiļdēja un Jam saceja: «Maņ nav veira». Jezus jai
teice: «Tu labi pateici: «Maņ nav veira», jo tev beja pīci veiri
un tys, kurš tev ir tagad, nav tovs veirs. Tū tu pareizi pateici.»
Sīvīte saceja Jam: «Kungs, es radzu, ka tu esi pravīts!
Myusu tāvi šymā kolnā pīlyudze Dīvu, bet jyus sokot, ka vīta,
kuru Dīvu nōkās pīlyugt, ir Jeruzaleme.»
Jezus jai atbildēja: «Sīvīt, tici maņ, ka nōk stuņde, kod
jyus napīlyugsit Tāvu na jau šymā kolnā un na Jeruzalemē.
Jyus pīlyudzat tū, kuru napazeistat; mes pīlyudzam tū, kuru
pazeistam, tōdēļ ka pesteišona sōcās nu jūdim. Bet nōk
stuņde, un tei jau ir tagad, kod eistī gūdynōtōji Tāvu pīlyugs
Gorā un patīseibā; un Tāvs vēlejās taidus Jō gūdynōtōjus.
Dīvs ir gors, un tōpēc vajag, ka jō gūdynōtōji jū pīlyugtu
Gorā un patīseibā.»
Sīvīte Jam teice: «Es zynu, ka atnōks Mesija, kuru sauc
Kristus. Kod Jys atnōks, Jys pasludynōs mums vysu.»
Jezus jai saceja: «Tys asu es, kas ar tevi runoju».
Un šymā breidī pōrnōce Jō mōcekļi un breinōjōs, ka Jys
sasarunoj ar sīvīti. Tūmār nivīns najautōja: «Kū tu nu jōs
gribi? voi «Kōpēc tu runoj ar jū?»
Tod sīvīte atstōja sovu yudiņa trauku un aizgōja uz piļsātu,
un saceja turīnes ļaudim: «Eite, apsaskotit cylvāku, kas
maņ izstōsteja vysu, kū beju darejuse. Vai tik jys nav
Kristus?» Un jī izgōja nu piļsātas un atnōce pi jō.
Pa tū laiku mōcekli Jū lyudze, saceidami: «Rabbi, ēd!» Bet
Jys atbiļdēja jim: «Maņ ir jōād bareiba, kū jyus nazynot».
Tod mōcekli sōce jautōt vīns ūtram: «Voi tod Jam kaids
ādamū ir atnesis?»
Jezus jim teice: «Muna bareiba ir piļdeit tō grybu, kas
mani syuteja, un pabeigt Jō dorbu. Voi tod jyus nasokot:
«Vēļ četri mēneši, un pīnōks pļōve»? Lyuk, es jums soku:
«Pacelit sovas acis un uzlyukojit teirumus, jo tī ir bolti
pļōvei! Pļōvējs jau sajam olgu un īvōc augļus myužeigai
dzeivei, lai ari sējējs prīcōtūs kūpā ar pļōvēju. Jo šeit
pareizs izarōda teicīņs: «Vīns sēj, bet ūtrs pļaun». Es jyusus
izsyuteju pļaut tū, par kū jyus naasat ryupējušīs. Strōdōja
cyti, bet jūs dorbā īgōjot jyus.»
Un daudzi samarīši nu šos piļsātas īticēja jam sīvītes
vōrdu dēļ, kura aplīcynōja: «Jys maņ izstōsteja vysu, kū
beju darejuse!» Tōpēc samarīši, atnōkuši pi Jō, lyudze Jū
palikt pi jim. Un Jys tur palyka divas dīnas. Un vēļ lelōks
ļaužu daudzums īticēja Jō vōrdu dēļ un sivītei saceja: «Mes
tycam na vairs tova stōstejuma dēļ, jo mes poši dzērdējom
un zynom, ka Jys patīsi ir pasauļa Pesteitōjs!»
Tys ir Kunga vōrds.
Voi eisōk Jņ 4, 5–15. 19b–26. 39a. 40–42
LASEJUMS NU JEZUS KRISTUS EVANGELIJA, KŪ
UZRAKSTEJIS SVĀTAIS JŌŅS
Tymā laikā:
Jezus nūnōce pi Samarijas piļsātas, kuru sauce par Siharu,
natōli nu teiruma, kuru Jākubs beja atvēlējis sovam dālam
Jezupam. Un tur beja Jākuba oka. Jezus, nūguris nu ceļa,
apsasāda pi okas. Beja apmāram sastō stuņde.
Te nu Samarijas atnōce sīvīte īsmeļt yudini. Jezus jai saceja:
«Īdūd maņ padzert», tōdēļ ka Jō mōcekli beja aizgōjuši uz
piļsātu nūpērkt ādamū.
Tod šei samarīšu sīvīte Jam atbiļdēja: «Kai gon tu, byudams
jūds, prosi padzert nu manis, kas asu samarīšu sīvīte?»
Jūdi taču nasadzeivōja ar samarīšim.
Jezus atbiļdēja un jai saceja: «Jo tu pazeitu Dīva dōvonu
un zynōtu, kas ir tys, kurs tev soka: «Īdūd maņ padzert», tod
tu poša lyugtu nu Jō, un Jys tev dūtu dzeivū yudini».
Sīvīte saceja Jam: «Kungs, tev nav ar kū īsmeļt, un oka ir
dziļa. Nu kurīnes tod tev ir dzeivais yudiņs? Voi tod tu esi
lelōks par myusu tāvu Jākubu, kas mums deve šū oku, un
dzēre nu tōs gon pats, gon jō dāli, gon jō lūpi?»
Jezus atbiļdēja un jai saceja: «Ikvīnam, kas dzer šū yudini,
otkon slōps. Bet, kas dzers yudini, kū es jam dūšu, tam
nimyužam vairs naslōps. Un yudiņs, kuru es jam dūšu, kļyus
jymā par myužeigajai dzeivei stryuklojūša yudiņa olūtu.»
Sīvīte jam teice: «Kungs, dūd maņ šū yudini, ka maņ vairs
naslōptu un nabyutu jōstaigoj uz šejīni smeļt». «Kungs, es
radzu, ka tu esi pravīts! Myusu tāvi šymā kolnā pīlyudze
Dīvu, bet jyus sokot, ka vīta, kur Dīvu nōkās pīlyugt, ir
Jeruzaleme.»
Jezus Jai atbildēja: «Sīvīt, tici maņ, ka nōk stuņde kod jyus
napīlyugsit Tāvu na jau šymā kolnā un na Jeruzalemē. Jyus
pīlyudzat tū, kuru napazeistat; mes pīlyudzam tū, kuru
pazeistam, tōdēļ ka pesteišona sōcās nu judim. Bet nōk
stuņde, un tei jau ir tagad, kod eistī gūdynōtōji Tāvu pīlyugs
Gorā un patīseibā; un Tāvs vēlejās taidus Jō gūdynōtōjus.
Dīvs ir gors, un tōpēc vajag, ka Jō gūdynōtōji Jū pīlyugtu
Gorā un patīseibā.»
Sīvīte Jam teice: «Es zynu, ka atnōks Mesija, kuru sauc
Kristus. Kod Jys atnōks, Jys pasludynōs mums vysu.»
Jezus jai saceja: «Tys asu es, kas ar tevi runoju».
Un daudzi samarīši nu šos piļsātas īticēja Jam sīvītes vōrdu
dēļ. Tōpēc samarīši, atnōkuši pi Jō, lyudze Jū palikt pi jim.
Un Jys tur palyka divas dīnas. Un vēļ lelōks ļaužu daudzums
īticeja Jō vōrdu dēļ un sivītei saceja: «Mes tycam na vairs
tova stōstejuma dēļ, jo mes poši dzērdējom un zynom, ka Jys
patīsi ir pasauļa Pesteitōjs!»
Tys ir Kunga vōrds.