SVĀTDĪNA A GODĀ
PYRMAIS LASEJUMS Rad
12, 1–4a
Abrahams teik aicynōts par izvālātōs tautas tāvu.
Tamōs dīnōs:
Kungs saceja Abramam: «Izej nu sovas zemes, nu sovim
rodim un nu sova tāva noma uz tū zemi, kuru es tev
parōdeišu. Un es tevi padareišu par lelu tautu un tevi
svēteišu, un lelu dareišu tovu vōrdu, un tu kļyusi par
svēteibu. Es svēteišu tūs, kas tevi svētej, un nūlōdēšu tūs,
kas nūlōd tevi. Un tevī tiks svēteitas vysas zemes ciļtis!»
Un tai Abrams devēs ceļā, kai Kungs jam beja pavēlejis.
Tys ir Dīva vōrds.
PSALME 33 (32)
Refrens: Mes cerejam uz Dīva žāļsirdeibu.
(R. sal. 22)
4 Patīsi ir Kunga vōrdi
un vysim Jō dorbim var uzaticēt.
5 Jyus mīļoj taisneibu un tīsu;
zeme ir Kunga žāļsirdeibas pylna.
Refrens
18 Raug, Kunga acis ir pōr tim,
kas Jō beistās,
un pōr tim, kas cerej uz Jō žāļsirdeibu,
19 lai jūs dvēseles izglōbtu nu nōves
un jūs pabarōtu boda laikā.
Refrens
20 Myusu dvēsele gaida uz Kungu,
jo Jys ir myusu paleigs un aizstōvis.
22 Kungs, tova žāļsirdeiba lai
myusus pavoda,
kai asam cerējuši uz tevi
Refrens
ŪTRAIS LASEJUMS
2 Tim 1,
8b–10
Dīvs myusus aicynoj un apgaismoj.
VĒSTULES TIMOTEJAM
Leidzdorbojīs Evangelijam saskaņā ar Dīva spāku! Jys
myusus izglōbe un paaicynōja ar svātu aicynōjumu na
myusu nūpalnu dēļ, bet gon saskaņā ar sovu lāmumu un
žēlesteibu, kas mums ir dūta Kristū Jezū pyrms myužeigim
laikim.
Bet radzama tei ir klivuse tagad, pasarōdūt myusu
Pesteitōjam Jezum Kristum, kas uzvarēja nōvi un ar
Evangeliju apgaismōja dzeiveibu un namērsteibu.
Tys ir Dīva vōrds.
PYRMSEVANGELIJA DZĪDŌJUMS Sal.
Mt 17, 7
R. Lai ir slaveits Dīva Vōrds.
V. Nu myrdzūša mōkūņa atskanēja vōrdi:
«Šys ir muns mīļōtais Dāls;
Jam klausit».
R. Lai ir slaveits Dīva Vōrds.
EVANGELIJS
Mt 17,
1–9
Kristus apsaskaidrōšonōs.
LASEJUMS NU JEZUS KRISTUS EVANGELIJA, KŪ
UZRAKSTEJIS SVĀTAIS MATEJS
Tymā laikā:
Jezus pajēme sev leidza Pīteri, Jākubu un jō broli Jōni un
aizvede jūs sovrup augstā kolnā. Un tur Jys apsaskaidrōja
jūs prīškā. Jō vaigs īsamirdzēja kai saule, un Jō drēbes kliva
boltas kai gaisma. Un, lyuk, jim pasarōdeja Mozus un Elijs,
kuri sasarunōja ar Jū.
Bet Pīters atbyldūt saceja Jezum: «Kungs, mums ir labi
šeit byut! Jo vēlejīs, es šeit uzceļšu trejs teļtis: vīnu tev un
vīnu Mozum, un vīnu Elijam.»
Jam vēļ runojūt, lyuk, myrdzūšs mōkūņs apānōja jūs, un
nu mōkūņa, lyuk, atskaneja bolss: «Šys ir muns mīļōtais
Dāls, kas maņ ļūti pateik. Jam klausit!» Tū dzēržūt,
mōcekli nūkryta uz sova vaiga un ļūti nūsabeida.
Bet Jezus, pīgōjis un jūs aizskōris, jim saceja: «Celitēs un
nasabeistit!» Un jī, pacāluši sovas acis, vairs nivīna
naredzēja, kai tikai Jezu.
Un, jim kōpūt lejā nu kolna, Jezus jim pavēlēja, saceidams:
«Nivīnam nastōstit par redzējumu, koleidz Cylvāka
Dāls nabyus pīsacēlis nu myrūnim».
Tys
ir Kunga vōrds