Menu:

Menu:

• Menu:

  Aktualitātes

  Bīskapa Jāņa Buļa vizitācijas un citi pasākumi 2016. gadā





• Svētie Raksti
• Katehisms
• Rubricella
• Dienas lasījumi
• Svētību rituāli Lūgšanu grāmata
• Grafiks priesteriem sprediķošanai
  Latgales radioVēsture

  Romas pāvesta Jāņa Pāvila II Bulla

  Diecēzes vēsture

  Struktūra

  Garīdznieku saraksts

  Diecēzes draudzes

  Diecēzes tiesa

  Kandidāti uz priesterību

  Kustības

  Labdarība

  Atbalstītāji

  Svētvietas Latgalē

  Aglona

  Pasiene

  Sarkaņi

  Krāslava

  Izglītības iestādes

  Rēzeknes Katoļu vidusskola

  Kalnezeru Katoļu pamatskola

  Rēzeknes Katoļu pirmsskolas izglītības iestāde

  Rēzeknes Augstskola

  Aglonas Katoļu ģimnāzija

  Aglonas bazilikas Kora skola

  Celtniecība
• Izdevumi

  Arhīvs

Marijas un Elizabetes dzīvē notiek brīnumainas izmaiņas, kas skar ierasto dienas kārtību. Elizabete pēc daudzu gadu neauglības ir ieņēmusi bērnu, un Marija pēc tikšanās ar sūtni no debesīm un savas jaunavīgās laulības arī gaida Bērniņu. 

Sievietei, kas gaida bērniņu, mainās cilvēciskā psiholoģija, viņa vairāk koncentrējas uz sevi, lieto piemērotu uzturu, pievērš uzmanību visām negatīvajām un pozitīvajām pazīmēm, kas liecina, ka viņas sāk iznēsāt bērnu (sal. Brālis Efraims, “Noslēpumi, kas dziedina”, 60. lpp.). Līdz ar to Marijai un Elizabetei bija tiesības būt aizņemtām, koncentrēties uz sevi. Tomēr Marija, kļuvusi par dzīvu monstranci, neskatoties uz visu, dodas simt piecdesmit kilometru garā ceļojumā starp diviem sabatiem, veicot trīsdesmit kilometrus dienā, kas ir milzīgs attālums tādos klimatiskos apstākļos (sal. Brālis Efraims, “Noslēpumi, kas dziedina”, turpat). Viņa ļaujas sava Līgavaiņa – Svētā Gara – vadībai un dodas pie savas radinieces Elizabetes, lai tai palīdzētu. Abas satiekas, dalās savā pieredzē un ir kā dāvana viena otrai.

Svētais Lūkass raksta, ka Marija steigā (sal. Lk 1, 39) uzņēmās garu un riskantu ceļojumu no Nācaretes līdz Jūdejas ciematam kalnos. Viņa skaidri zināja, ko gribēja, un neļāva, lai kāds vai kaut kas viņu apturētu. Svētais Ambrozijs no Milānas, komentējot šo Evaņģēlija fragmentu, Marijas steigu apraksta, izmantojot latīņu valodas frāzi: “Nescit tarda molimina Spiritus Sancti gratia”, kuru var tulkot kā: Svētā Gara žēlastība nepazīst aizkavētus centienus vai: aizkavēti centieni ir sveši Svētajam Garam.

Cik daudzas lietas ir mūsu dzīvē, kuras  esam vēlējušies izdarīt, bija jāizdara, bet nekad netika izdarītas: vēstule, kas būtu bijusi jāuzraksta; sapņi, kurus vajadzēja realizēt; pateicības, kuras netika izteiktas; mīlestība, kas nekad netika parādīta darbos; vārdi, kurus vajadzēja pateikt. Atlikšanas un kavēšanās valda pār cilvēku, velk to uz leju un attur no dziļākas Dieva iepazīšanas. Cik patiesi sv. Ambrozijs apraksta Marijas steigu: „Gars pilnībā bija pārņēmis Mariju, un Jaunava no Nācaretes pilnīgi piederēja Viņam.”

Kad Kristus mūsos aug, Svētais Gars mūs ved pie cilvēkiem un nostāda situācijās, par kurām pat iedomāties nevarētu. Svētais Gars caur mums runā miera, izlīguma un mierinājuma vārdus. Dāvājot sevi citiem, mēs paši saņemam mierinājumu. Evaņģēlijā minētie notikumi parāda, kā, pārvarot sevi, iesaistīties Dieva plānā, kas sākumā var šķist ļoti neloģisks un bīstams, un kā, aizliedzot sevi, kalpot citiem.

Autentisks uzdevums, kas nāk no Dieva, ietver ne tikai sevis atdošanu, bet arī otra pieņemšanu. Marija ne tikai kalpoja, bet ļāva, lai arī viņai palīdz. Tas, kurš patiesi kalpo, spēj ne tikai mīlestību dot, bet arī to saņemt. Tādi brīži atbrīvo no egoisma un rada pateicību. Tas dara cilvēku spējīgu kopā ar Mariju dziedāt Magnificat un no sirds priecāties par lielajām lietām, ko Kungs ir darījis caur mums un ar mums.

radieceze.lv