PYRMAIS LASEJUMS Ij 7, 1–4. 6–7
Vērszemes dzeives mozvērteigums.
LASEJUMS NU IJABA GRŌMOTAS
Ijabs runōja, saceidams:
«Vai tod cylvāka dzeive vērs zemes nav
kolpōšonas laiks, un jō dīnas nav leidzeigas olgōdža dīnom? Kai vērgs ilgojās pēc
pavēņa un kai olgōdzis gaida sovu olgu, taipat ari es asu īgivis sev tukšus mēnešus
un skaitejis gryutas naktis. Es apsaguļšu, jautōdams sev: «Kod tod es pīsaceļšu?»
Bet pēc tam otkon es gaideišu vokoru un dzeivōšu sōpēs leidz pat tymsai. Munas
dīnas lidoj ōtrōk nakai audēja šaudeikla un aizrit bez cereibas. Pīmini, ka
muna dzeive ir tikai vēja dvasma, un munas acis vairs naredzēs loba.»
Tys ir Dīva vōrds.
PSALME 147 (146)
Refrens: Dīvs
mīrynoj satrīktōs sirdis. (R. sal. 3a)
1 Slavejit
Kungu, jo labi ir dzīdōt myusu Dīvam,
jauki ir teikt slaves dzīsmi.
2 Kungs
Jeruzalemi otkon uzceļs
un Izraeli pulcynōs kūpā.
Refrens
3 Jys mīrynoj
tūs, kas satrīkti sirdī,
un sadzīdej jū bryuces.
4 Jys
skaita zvaigžņu pulkus
un tōs vysas zyna saukt vōrdā.
Refrens
5 Lels
ir myusu Kungs un varens spākā,
jō gudreibai nav māra.
6 Lānprōteigūs
Kungs atbolsta,
bet grēcinīkus pazamoj leidz zemei.
Refrens
ŪTRAIS LASEJUMS 1 Kor 9, 16–19. 22–23
Apostols Evangeliju navar nasludynōt.
LASEJUMS NU SVĀTŌ APOSTOLA PŌVULA PYRMŌS VĒSTULES KORINTĪŠIM
Brōli:
Jo es sludynoju Evangeliju, maņ par tū
napīsanōk gūds, jo tys maņ ir napīcīšami jōdora. Bāda maņ, jo es Evangeliju nasludynōtu!
Jo es labprōt tū doru, tod maņ ir olga. Kaida tod ir muna olga? Taida, ka,
Evangeliju sludynōdams, es tū doru par breivu un naizmontoju tīseibas, kū maņ dūd
Evangelijs. Jo, nu vysa byudams breivs, es sevi asu padarejis vysim par kolpu,
lai montōtu pēc īspējas daudzus. Ar vōjim es klivu vōjs, lai īgyutu vōjūs;
vysim es klivu vyss, lai vysmoz dažus izglōbtu. Bet tū vysu es doru Evangelija
dēļ, lai maņ tymā byutu daleiba.
Tys ir Dīva vōrds.
PYRMSEVANGELIJA DZĪDŌJUMS Mt 8, 17
Alleluja.
Jezus jēme uz sevis myusu vōjumus
un nese myusu kaites.
Alleluja.
EVANGELIJS Mk 1, 29–39
Jys izdzīdynōja daudzus, kū mūceja dažaidas kaites.
LASEJUMS NU JEZUS KRISTUS EVANGELIJA, KŪ UZRAKSTEJIS SVĀTAIS MARKS
Tymā laikā:
Izgōjis nu sinagogas, Jezus kūpā ar Jākubu
un Jōni aizgōja uz Seimaņa un Andreja mōjom. Seimaņa sīvasmōte gulēja karsūnī,
un jī tū tyuleņ jam pastōsteja. Jys pīgōja, sajēme jū aiz rūkas un pīcēle. Karsūņs
tyuleņ jū atstōja, un jei jūs apkolpōja. Bet vokorā, kod beja nūrītējuse saule,
pi jō nese vysus, kam beja kaidas kaites vai kū beja apsāduši ļaunī gori. Pi
durovom beja sasapuļcejuse vysa piļsāta. Un jys izdzīdynōja daudzus, kū mūceja
dažaidas kaites. Jys izdzyna daudzus ļaunūs gorus un naļōve tim runōt, tōdēļ ka
tī jū pazyna. Ļūti agri reitā, cikom beja vēļ tymss, jys pīsacēlis aizgōja uz nūmaļu
vītu un tur lyudzēs. Seimaņs un tī, kas ar jū beja, sekōja jam, un, kod beja jū
atroduši, jī saceja: «Tevi vysi meklej.» Bet jys tim saceja: «Īsim kur cytur uz
apkōrtejim cīmim un piļsātom, lai es varātu ari tur sludynōt, jo tōpēc es asu atnōcis.»
Un jys gōja, sludynōdams jū sinagogōs vysā Galilejā un izdzeidams ļaunūs gorus.