PYRMAIS LASEJUMS Mih 7, 14–15. 18-20
Dīvs vysus myusu grākus īmess jyuras dziļumūs.
LASEJUMS NU PRAVĪŠA MIHAS GRŌMOTAS
Kungs, goni sovu tautu ar sovu zizli, sova
montōjuma gonompulku, kas mōjoj vīnatnē mežā, dōrzu vydā. Lai jī gonōs Basanā
un Gileadā kai seņsenūs laikūs. Kai tovas izīšonas dīnōs nu Egiptes zemes, parōdi
mums breinumus. Kurs Dīvs ir tev leidzeigs, kas attōlynoj nūzīgumus un atlaiž
grākus atlykušajim nu sova montōjuma? Jys natur myužeigi sovas dusmes, jo jam
pateik žāļsirdeiba. Jys atsagrīzs un īsažālōs par mums, sameis vysus myusu nūzīgumus
un vysus myusu grākus īmess jyuras dziļumūs. Tu parōdeisi uzticeibu Jākubam, žāļsirdeibu
Abrahamam, kū esi zvērējis myusu tāvim kūpš seņsenom dīnom.
Tys ir Dīva vōrds.
PSALME 103 (102)
Refrens: Kungs
ir žāļsirdeigs un labvēleigs. (R. 8a)
1 Teic,
muna dvēsele, Kungu
un vyss, kas ir manī, lai teic jō svātū
vōrdu.
2 Teic,
muna dvēsele, Kungu
un naaizmērsti, kū jys tev darejis lobu!
Refrens
3 Jys
atlaiž vysas tovas vaines
un dzīdynoj vysas tovas vōjeibas.
4 Jys
izglōb nu nōves tovu dzeiveibu
un apveļtej tevi ar žēlesteibu un žāļsirdeibu.
Refrens
9 Na
vysod jys barās
un na jau myužeigi dusmojās.
10 Jys
nadora mums pēc myusu grākim
un naatmoksoj mums pēc myusu vainem.
Refrens
11 Jo,
cik augstu ir dabasi pōri zemei,
tik lela ir jō žāļsirdeiba tim, kas jō
beistās;
12 cik rītumi
ir tōli nu austrumim,
tik tōli nu mums jys ir aiznesis myusu
vaines.
Refrens
PYRMSEVANGELIJA DZĪDŌJUMS Lk 15, 18
Lai ir slaveits Dīva vōrds.
Es ceļšūs, īšu pi sova tāva un saceišu:
«Tāvs, es sagrākōju pret dabasim un pret
tevi!»
Lai ir slaveits Dīva vōrds.
EVANGELIJS Lk 15, 1–3. 11–32
Leidzeiba par pazudušū dālu.
LASEJUMS NU JEZUS KRISTUS EVANGELIJA, KŪ UZRAKSTEJIS SVĀTAIS
LUKASS
Tymā laikā:
Pi Jezus nōce vysi muitnīki un grēcinīki
jō klauseitīs. Bet farizeji un Rokstu zynōtōji kūrnēja, saceidami: «Šys pījam grēcinīkus
un ād kūpā ar jim». Tod jys pastōsteja jim šū leidzeibu, saceidams: «Kaidam
cylvākam beja divi dāli. Un jaunōkais nu jim saceja tāvam: «Tāvs, dūd maņ tū
montas daļu, kas man pīsanōk». Un jys sadaleja jim montu. Pēc dažom dīnom jaunōkais
dāls, vysu sajēmis, aizceļōja uz tōlom zemem un tur izškērdēja sovu montu,
izlaideigi dzeivōdams. Bet, kod jys vysu beja iztērējis, tamā zemē izacēle lels
bods, un jys sōce cīst tryukumu. Jys aizgōja un apsamete pi kaida šōs zemes īdzeivōtōja,
un tys jū syuteja sovā teirumā ganeit cyukas. Un jys ilgōjōs ramdynōt izsolkumu
ar pōkstim, kū ēde cyukas, bet nivīns jam tū nadeve. Tod apsadūmōjis jys
saceja: «Cik daudzim muna tāva olgōdžim ir maizes papylnam, bet es te mērstu
bodā! Es ceļšūs, īšu pi sova tāva un jam saceišu: «Tāvs, es sagrākōju pret
dabasim un pret tevi un vairs naasu cīneigs sauktīs par tovu dālu. Pījem mani
kai vīnu nu sovim olgōdžim.» Un pīsacēlīs jys gōja pi sova tāva. Bet kod jys vēļ
beja tōli, jū īraudzeja jō tāvs un īsažālōja, un izasteidze pretim, kryta jam
ap koklu un jū nūskupsteja. Bet dāls jam saceja: «Tāvs, es sagrākōju pret
dabasim un pret tevi. Es vairs naasu cīneigs sauktīs par tovu dālu.» Bet tāvs
saceja sovim kolpim: «Steigšus atnesit vyslobōkōs drēbes un apgērbit jū, uzveļcit
jam rūkā gradzynu un kōjōs sandales. Atvedit nūbarōtū teļu un nūkaunit, un mes ēssim
un dzīrosim, jo šys muns dāls beja miris un ir otkon dzeivs, beja pazudis un ir
atsaradīs.» Un jī sōce līksmōtīs. Bet jō vacōkais dāls beja teirumā. Un, nōkdams
atpakaļ un tyvōdamīs mōjom, jys izdzērda muzyku un dejas trūksni. Pasaucis vīnu
nu kolpim, jys jautōja, kas tys varātu byut. Tys jam saceja: «Ir pōrnōcis tovs
brōļs, un tovs tāvs nūkōve barōtu teļu, tōdēļ ka jū vasalu ir atgivis». Bet jys
sasadusmōja un nagribēja īt īkšā. Tod jō tāvs, izgōjis ōrā, sōce jū lyugt. Bet
jys atbyldūt saceja sovam tāvam: «Redzi, tik godus es tev kolpoju un nikod
naasu pōrkōpis tovu pavēli. Bet tu nikod maņ naīdevi ni kozlāna, lai es varātu pasaprīcōt
ar sovim draugim. Un, kod ir pōrnōcis šys tovs dāls, kurs sovu montu ir izšķīdis
ar natiklem, tu jō dēļ liki nūkaut barōtu teļu.» Bet jys atbiļdēja jam: «Dāls,
tu vīnmār esi pi manis, un vyss muns ir ari tovs. Bet vajadzēja dzīrōt un prīcōtīs,
jō šys tovs brōļs beja miris un ir otkon dzeivs, beja pazudis un ir atsaradis.»»
Tys ir Kunga vōrds.