29.
marts
LELŌ PĪKTDĪNA
PYRMAIS LASEJUMS Is 52, 13–53, 12
Jys beja īvaiņōts myusu grāku dēļ.
LASEJUMS NU PRAVĪŠA ISAJA GRŌMOTAS
Redzi, munam kolpam labi veiksīs; jys
izaceļs, tiks paaugstynōts un kļyus ļūti cyldons. Kai daudzi par jū izbreinā
sasatryuks, cik naciļvēceigi izkrūpļōts beja jō izskots, un jō tāls nabeja cylvākam
leidzeigs, tai jys pōrsteigs daudzas tautas. Jō prīškā kēneni aizvērs sovu
muti, jo īraudzeis tū, kas jim nabeja stōsteits, un saprass tū, kū nabeja dzērdējuši,
Kas ticēs tam, kū mes dzērdējom? Un kam ir atsaklōjuse Kunga rūka? Jys izauga tō
prīškā kai atvase, kai sakne nu izkoltušas zemes. Jam nabeja nikaida jaukuma,
ni skaistuma, ka mes jū uzlyukōtu, ni ar izskota, ka jys mums patyktu. Jys beja
nycynōts un ļaužu atstumts, sōpu veirs, kas pazeist cīsšonas, un kai taids,
kura prīškā mes aizsadzam seju, tik nūnīvōts, ka mes nicik jō navērtejom. Bet
jys nese myusu gryutumus un uzajēme myusu cīsšonas, bet mes jū uzskatejom par
strōpeitu, Dīva šausteitu un pazamōtu. Tūmār jys beja īvaiņōts myusu grāku dēļ un
myusu nūzīgumu dēļ satrīkts. Jys sajēme strōpi, lai mes īgyutu mīru; caur jō
bryucem mes asam dzīdynōti. Mes vysi maļdejomās kai avis un aizgōjom kotrs sovu
ceļu, bet Kungs uzlyka jam myusu vysu pōrkōpumus. Jys tika mūceits, un pats tū
atļōve un naatvēre sovu muti. Kai jārs, kas teik vasts uz kaušonu, kai avs, kas
palīk klusa sovu cērpēju prīškā, tai jys naatdareja sovu muti. Pēc varmūceibas
un tīsas jys tyka aizrauts prūjom. Kam tod ryup jō liktiņs? Jys tyka pajimts nu
dzeivūs zemes, munas tautas nūzīguma dēļ sasysts un nūnōvāts. Kopu jam tī īrōdeja
pi bezdīvim, tūmār jō atdusas vīta beja storp bogōtajim, jo jys nataisneibu
nabeja darejis, un viļteiba nabeja uz jō lyupom. Bet Kungs gribēja jū satrīkt cīsšonōs.
Jo sovu dzeiveibu jys atdūs upurī par grākim, jys pīredzēs ilgu myužu pēcnōcejūs,
un caur jō rūku pīsapiļdeis Kunga gryba. Sovas dvēseles cīsšonu dēļ jys īraudzeis
gaismu un byus apmīrynōts par sovu atzeišonu. Muns taisneigais kolps attaisnōs
daudzus un pats ness jū grākus. Tōdēļ es jam pīškēršu daudzus, un jys kūpā ar
varenajim sadaleis laupejumu, jo jys sovu dzeiveibu atdeve nōvē un tyka pīskaiteits
nūzīdznīkim. Un jys uzajēme daudzu grākus un par pōrkōpējim lyudzēs.
Tys ir Dīva vōrds.
PSALME 31 (30)
Refrens: Tāvs,
tovōs rūkōs es atdūdu sovu goru. (R.
Lk 23, 46)
2 Uz
tevi, Kungs, es cereju:
nimyužam lai es nateiku apkaunōts.
Sovā taisneibā atbreivoj mani.
6 Tovōs
rūkōs es atdūdu sovu goru:
tu atpesteisi mani, Kungs, uzticeigais Dīvs.
Refrens
12 Vysim
munim īnaidnīkim asu klivis par apsmīkli
un pat munim kaiminim un munim paziņom
par bīdēkli:
kas īraudzeja mani uz īlas,
tī aizbāga prūjom nu manis.
13 Sirdīs
es aizmērsts asu kai myrušais,
asu klivis leidzeigs sadauzeitam
traukam.
Refrens
15 Bet
es pasaļaunu uz tevi, Kungs;
es soku: «Muns Dīvs tu esi,
16 tovōs
rūkōs ir muns liktiņs».
Izglōb mani nu munu īnaidnīku rūkas
un nu munim vojōtōjim.
Refrens
17 Tovs
vaigs lai gaiši atmirdz pōr tovu kolpu,
sovā žāļsirdeibā atpestej mani.
25 Esit
drūsmeigi, un jyusu sirds lai ir stypra,
jyus vysi, kas cerejat uz Kungu!
Refrens
ŪTRAIS LASEJUMS Ebr 4, 14–16; 5, 7–9
Kristus ir myužeigōs pesteišonas devējs vysim, kas jam paklausa.
LASEJUMS NU VĒSTULES EBREJIM
Tai kai mums ir lels augstais prīsters,
kas ir izgōjis cauri dabasim – Jezus, Dīva Dāls, tod cīši turēsimēs pi sovas ticeibas
aplīcynōjuma. Jo myusu augstais prīsters nav taids, kas naspēj just leidza
myusu vōjumim, bet ir taipat pōrbaudeits vysā, atskaitūt grāku. Īsim tōpēc ar
paļōveibu pi žēlesteibas trūņa, lai sajimtu apžālōšonu un lai atrostu žēlesteibu
eistajā breidī kai paleidzeibu. Sovas mīsas dīnōs Kristus ar osorom, skali
saukdams, raideja korstas lyugšonas un lyugumus tam, kurs spēja jū izglōbt nu nōves,
un sovas padeveibas dēļ jys tyka izklauseits. Un, lai gon jys beja Dāls, jys tūmār
īsamōcēja paklauseibu caur tū, kū tyka izcītis. Un, kod vysu beja izpiļdejis, jys
kliva vysim, kas jam paklausa, myužeigōs pesteišonas devējs.
Tys ir Dīva vōrds.
PYRMSEVANGELIJA DZĪDŌJUMS Sal.
Flp 2, 8–9
Lai ir slaveits Dīva vōrds.
Myusu dēļ Kristus kliva paklauseigs
leidz nōvei, lai pat krysta nōvei.
Tōdēļ Dīvs jū paaugstynōja pōri vysam
un deve jam vōrdu, kas ir pōri pōr kotru
vōrdu.
Lai ir slaveits Dīva vōrds.
EVANGELIJS Jņ 18, 1–19, 42
MYUSU KUNGA JEZUS KRISTUS CĪSŠONU APROKSTS, KŪ UZRAKSTEJIS SVĀTAIS
JŌŅS
Jezus sagyusteišona
E. Pēc Pādejom
Vakariņom Jezus ar sovim mōceklim aizgōja pōri Cedronas strautam. Tur beja dōrzs,
kurā jys un jō mōcekli īgōja īkšā. Bet ari Judass, kurs jū nūdeve, zynōja šū vītu,
jō Jezus tur bīži sasapuļcēja ar sovim mōceklim. Tōpēc Judass, pajēmis
karaveiru nūdaļu un augstū prīsteru, un farizeju kolpus, devēs uz turīni ar
lukturim, lāpom un īrūčim. Bet Jezus, zynōdams vysu, kam beja jōnōk pōr jū, izgōja
pretim un tim saceja: + «Kū jyus meklejat?» E. Tī
jam atbiļdēja: P. «Jezu Nazarīti». E. Jys tim
saceja: + «Es tys asu!» E. Tī atsakōpe atpakaļ un nūkryta pi zemes.
Tod jys ūtreiz tim jautōja: + «Kū jyus meklejat?» E. Bet tī
saceja: P. «Jezu Nazarīti». E. Jezus
atbiļdēja: + «Es jums teiču: tys asu es! Tōpēc, jo jyus meklejat mani,
tod ļaunit šim aizīt». E. Tys nūtyka, lai pīsapiļdeitu vōrdi, kū
jys beja teicis: «Nivīnu nu tim, kurus tu maņ devi, es napazaudēju». Tod Seimaņs
Pīters, kuram beja zūbyns, izvylka tū un cērta vērsprīstera kolpam, un nūcērta jō
lobū ausi. Bet kolpa vōrds beja Malhuss. Tod Jezus saceja Pīteram: + «Bōz
zūbynu makstī! Vai tod maņ nav jōizdzer bikers, kū Tāvs maņ ir devis?»
Pi Annasa. Pītera aizalīgšona.
Tod karaveiru nūdaļa un vērsnīks, un jūdu
kolpi apcītynōja Jezu un, jū sasējuši, aizvede vyspyrms pi Annasa, jo tys beja
tō goda vērsprīstera Kaifasa sīvastāvs. Bet Kaifass beja tys, kurs jūdim beja
devis padūmu: «Ir lobōk, ka vīns cylvāks mērst par tautu». Bet Seimaņs Pīters
un ūtrs mōceklis sekōja Jezum. Šys mōceklis beja vērsprīsteram pazeistams un kūpā
ar Jezu īgōja vērsprīstera pogolmā. Bet Pīters stōvēja ōrā pi vōrtim. Tod šys ūtrais
mōceklis, kas beja pazeistams vērsprīsteram, izgōja un, parunōjis ar vōrtu sorgōtōju,
īvede īškā Pīteri. Bet kolpyune – vōrtu sorgōtōja, Pīteram saceja: C. «Vai
tik ari tu naesi vīns nu šō cylvāka mōceklim?» E. Jys
atbiļdēja: C. «Naasu». E. Bet
kolpi un sulaini, sakyuruši guni, stōvēja un siļdejōs, jo beja solts. Un ari Pīters
nūsastōja storp tim un siļdejōs. Tod vērsprīsters jautōja Jezum par jō mōcekli
un jō mōceibu. Jezus jam atbiļdēja: + «Es atklōti runōju pasaulei. Es vīnmār mōceju
sinagogā un svētneicā, kur sanōk vysi jūdi, un nikō naasu mōcejis slepeneibā. Kōpēc
tu jautoj maņ? Pajautoj tim, kas dzērdēja, kū es tim saceju! Lyuk, jī zyna, kū
es teiču.» E. Bet, kod jys tū pateice, vīns nu klōtasūšajim
kolpim cērta Jezum pļauku, saceidams: C. «Vai tai tu atbiļdi vērsprīsteram?» E. Jezus
tam saceja: + «Jo es slikti pateiču tod pīrōdi, kas beja slykts.
Bet jo labu, kōpēc tu mani sit?» E. Pēc tam Annass jū sasītu aizsyuteja pi vērsprīstera
Kaifasa. Bet Seimaņs Pīters stōvēja un siļdejōs. Tod tī jam saceja: P. «Vai
ari tu naesi vīns nu jō mōceklim?» E. Jys līdzēs un saceja: C. «Es
naasu». E. Vīns nu vērsprīstera kolpim, radinīks tam,
kuram Pīters nūcērte ausi, teice: C. «Vai tik es naredzēju tevi dōrzā kūpā ar
jū?» E. Tod Pīters otkon aizalīdz. Un tyuleņ īsadzīdōja
gaiļs.
Pilata prīškā
Nu Kaifasa jī aizvede Jezu uz tīsas
nomu. Beja agrs reits. Poši jī nagōja īkšā tīsas nomā, lai napalikt naškeistim
un lai varātu ēst Pashu. Tōpēc Pilats izgōja pi jim ōrā un saceja: C. «Kaidu
apsyudzeibu jyus ceļat pret šū cylvāku?» E. Tī jam atbiļdēja, saceidami: P. «Jo jyus nabyutu ļaundars, mes tev jō
nanūdūtu». E. Tod Pilats jim saceja: C. «Jemit
jū jyus un tīsojit jū saskaņā ar sovu lykumu!» E. Jūdi
jam atbiļdēja: P. «Mes nivīnu nadreikstam nūnōvēt». E. Tai pīsapiļdeja
Jezus vōrdi, kurus jys teice, nūrōdeidams, kaidā nōvē jam byutu jōmērst.
Ūtrreizējō pratynōšona
Tod Pilats otkon īgōja tīsas nomā un, īsaucis
Jezu, jam saceja: C. «Vai tu esi jūdu kēneņš?» E. Jezus
atbiļdēja: + «Vai tu pats nu sevis tū soki, vai ari cyti tev par
mani ir stōstejuši?» E. Pilats saceja: C. «Vai
tod es asu jūds? Tova tauta un augstī prīsteri tevi maņ nūdeve. Kū tu
izdareji?» E. Jezus atbiļdēja: + «Muna
vaļsteiba nav nu šōs pasaules. Jo muna vaļsteiba byutu nu šōs pasaules, muni kolpi
ceineitūs, lai es natyktu nūdūts jūdim. Bet tagad muna vaļsteiba nav nu šejīnes.»
E. Tod Pilats jam saceja: C. «Taitod tu esi kēneņš?» E. Jezus
atbiļdēja: + «Jā, es asu kēneņš. Tōdēļ es asu dzimis un tōdēļ atnōcis
uz pasauli, lai līcynōtu par patīseibu. Kotrs, kas ir nu patīseibas, klausa munam
bolsam.» E. Pilats jam saceja: C. «Kas
tod ir patīseiba?» E. Un, tū pateicis, tys otkon izgōja ōrā pi
jūdim un tim saceja: C. «Es naatrūnu jymā nikaidas vaines. Bet
jums ir īrodums, ka es jums Pashas svātkūs vīnu atbreivoju. Vai gribit, ka jums
atlaistu jūdu kēneņu?» E. Bet tī otkon sōce klīgt, saceidami: P. «Na jū,
bet gon Barabu!» E. Bet Baraba beja laupeitōjs.
«Lyuk, cylvāks»
Tod Pilats pajēme Jezu un lyka jū nūšausteit.
Un karaveiri, nu ērškim nūpynuši vainagu, uzlyka tū jam golvā un jū apsedze ar
purpura apmetni. Tī gōja jam klōt un saceja: P. «Sveicynōts,
jūdu kēneņ!», E. un syta jam vaigā. Un Pilats vēļreiz izgōja
ōrā un tim saceja: C. «Lyuk, es jū izvežu ōrā pi jums, lai
jyus zynōtu, ka es naatrūnu jymā nikaidas vaines». E. Tai
Jezus ēršku vainagā un purpura apmetnī izgōja ōrā. Un Pilats tim teice: C. «Lyuk,
cylvāks!» E. Augstī prīsteri un kolpi, īraudzejuši jū,
sōce klīgt, saceidami: P. «Kaļ krystā! Kaļ krystā!» E. Pilats
tim saceja: C. «Jemit jū jyus un kalit krystā, jo es
jymā vaines naatrūnu». E. Jūdi jam atbiļdēja: P. «Mums
ir Lykums, un pēc Lykuma jam jōmērst, jo jys sevi padareja par Dīva Dālu». E. Kod
Pilats izdzērda šūs vōrdus, jys nūsabeida vēļ vairōk un, īgōjis otkon tīsas nomā,
Jezum jautōja: C. «Nu kurīnes tu esi?» E. Bet
Jezus jam nadeve atbiļdi. Tod Pilats jam saceja: C. «Tu
maņ naatbiļdi? Vai tu nazini, ka maņ ir vara tevi atbreivōt un vara tevi kaļt
krystā?» E. Jezus atbiļdēja: + «Tev
nabyutu nikaidas varas pōr mani, jo tei tev nabyutu dūta nū augšas. Tōdēļ tam,
kurs mani tev nūdeve, ir lelōks grāks.» E. Nu šō breiža Pilats ceņtēs jū atlaist.
Bet jūdi klīdze, saceidami: P. «Jo tu jū atlaissi, tu naesi keizara
draugs! Kotrs, kas sevi taisa par kēneņu, pretojās keizaram.»
Sprīdums
E. Tod
Pilats, izdzērdis šūs vōrdus, Jezu izvede ōrā un pats apsasāda tīsneša krāslā
tamā vītā, kas saucās Litostrota, bet ebrejiski Gabata. Bet tys beja Sagatavōšonas
dīnā pyrms Pashas ap sastū stuņdi. Un jys jūdim saceja: C. «Lyuk,
jyusu kēneņš!» E. Bet tī klīdze: P. «Nūst!
Nūst! Kaļ jū krystā!» E. Pilats tīm teice: C. «Vai
es lai kaļu krystā jyusu kēneņu?» E. Augstī prīsteri atbiļdēja: P. «Mums
nav kēneņa, kai tikai keizars!» E. Tod jys atvede tim Jezu krystā pīkaļšonai.
Pīkaļšona pi krysta
Un tī Jezu pajēme. Un jys, nasdams sovu
krystu, izgōja uz vītu, kura saucās par Golvakausa vītu, bet ebrejiski par Golgotu.
Tur tī pīkola jū pi krysta un kūpā ar jū divus cytus, vīnā un ūtrā pusē, bet
vydā Jezu. Pilats uzraksteja ari vaines apzeimējumu un lyka nūvītōt uz krysta.
Bet uzraksteits beja: «Jezus Nazarīts, jūdu kēneņš». Šū uzrokstu laseja daudzi
jūdi, jo vīta, kur Jezus beja pīkolts krystā, beja tyvu piļsātai, un raksteits
beja ebreju, latiņu un grīku volūdōs. Tod jūdu augstī prīsteri Pilatam saceja: P. «Naroksti:
Jūdu kēneņš», bet gon! Jys teice: Es asu jūdu kēneņš».» E. Pilats
atbiļdēja: C. «Kū raksteju, tū uzraksteju!» E. Bet
karaveiri, pīkoluši Jezu pi krysta, pajēme jō drēbes un sadaleja četrōs daļōs,
kotram karaveiram pa daļai, un pajēme ari svōrkus. Bet svōrki nabeja šyuti, bet
gon austi vīnā gobolā nu augšas leidz apakšai. Tōpēc jī saceja vīns ūtram: P. «Nagrīzsim
tūs, bet messim kauleņus, kuram tī pīdarēs». E. Tai pīsapiļdeja
Rokstu vōrdi: «Jī sadaleja sovā storpā munas drēbes, bet par munim svōrkim mete
kauleņus». Un karaveiri tai tū padareja.
Pādejī vōrdi
Bet pi Jezus krysta stōvēja jō Mōte un jō
Mōtes mōsa, Marija Kleofa sīva, un Marija Magdalena. Tod Jezus, īraudzejis Mōti
un blokus stōvūšū mōcekli, kuru jys mīļōja, saceja Mōtei: + «Sīvīt,
lyuk, tovs dāls!» E. Pēc tam jys saceja mōcekļam: + «Lyuk,
tova Mōte!» E. Un nu tō breiža mōceklis pajēme jū pi
sevis.
Jezus nōve
Pēc tam Jezus, zynōdams, kas vyss jau ir
izpiļdeits, lai pīsapiļdeitu Roksti, saceja: + «Maņ slōpst». E. Tur
beja nūlykts trauks, pylns ar etiki. Tōpēc tī pīspraude uz izopa stībra ar
etiki pīpiļdeitu syukli un pacēle tū jam pi mutes. Ījēmis etiki, Jezus saceja: + «Ir pīpiļdeits!»
E. Un, golvu nūlīcis, jys atdeve goru.
Sirds pōrdūršona
Tai kai beja Sagatavōšonas dīna un, lai
sabatā mīsas napalyktu pi krysta, jo šei sabata dīna beja lela, jūdi lyudze Pilatu,
lai jys līk salauzt krystā pīkoltajim stylbu kaulus un nūjemt jūs mīsas. Tod
atnōce karaveiri un pōrlauze stylbus gon pyrmajam, gon ūtrajam, kas beja krystā
pīkolts kūpā ar jū. Bet, kod tī pīgōja pi Jezus un redzēja jū jau myrušu, tī
jam kaulus nalauze. Tikai vīns nu karaveirim ar škāpu pōrdyure jō sōnu, un
tyuleņ iztecēja asnis un yudiņs. Un, kas tū redzēja, tys deve līceibu, un jō līceiba
ir patīsa. Un jys zyna, ka runoj patīseibu, lai ari jyus tycātu. Jo tys ir nūticis,
lai pīsapiļdeitu Roksti: «Jō kauli natiks salauzti». Un otkon cytā vītā Roksti
soka: «Jī raudzeisīs uz tū, kuru ir pōrdyuruši».
Guļdeišona kopā
Pēc tam Jezups nu Arimatejas, kas beja
Jezus mōceklis, bet tikai slepeneibā, jo jys beidōs nu jūdim, lyudze Pilatam atļōvi
pajimt Jezus mīsu. Un Pilats atļōve. Tod jys aizgōja un pajēme jō mīsu. Atnōce
ari Nikodems, kas pyrmū reizi pi Jezus beja gōjis naktī. Jys atnese ap symts mōrceņom
mirres un alojas maisejuma. Un jī pajēme Jezus mīsu un sasēja tū audaklūs kūpā
ar smaržzōlem, kai tys jūdim ir īrosts apbedejūt. Bet tamā vītā, kur jys beja
krystā pīkolts, beja dōrzs un dōrzā jauns kops, kurā vēļ nivīns nabeja guļdeits.
Tōpēc jūdu Sagatavōšonas dīnas dēļ jī tur guļdeja Jezu, jo kops beja tyvu.
Tys ir Kunga vōrds.