Menu:














 

29. marts

LELŌ PĪKTDĪNA

PYRMAIS LASEJUMS Is 52, 13–53, 12

Jys beja īvaiņōts myusu grāku dēļ.

LASEJUMS NU PRAVĪŠA ISAJA GRŌMOTAS

Redzi, munam kolpam labi veiksīs; jys izaceļs, tiks paaugstynōts un kļyus ļūti cyldons. Kai daudzi par jū izbreinā sasatryuks, cik naciļvēceigi izkrūpļōts beja jō izskots, un jō tāls nabeja cylvākam leidzeigs, tai jys pōrsteigs daudzas tautas. Jō prīškā kēneni aizvērs sovu muti, jo īraudzeis tū, kas jim nabeja stōsteits, un saprass tū, kū nabeja dzērdējuši, Kas ticēs tam, kū mes dzērdējom? Un kam ir atsaklōjuse Kunga rūka? Jys izauga tō prīškā kai atvase, kai sakne nu izkoltušas zemes. Jam nabeja nikaida jaukuma, ni skaistuma, ka mes jū uzlyukōtu, ni ar izskota, ka jys mums patyktu. Jys beja nycynōts un ļaužu atstumts, sōpu veirs, kas pazeist cīsšonas, un kai taids, kura prīškā mes aizsadzam seju, tik nūnīvōts, ka mes nicik jō navērtejom. Bet jys nese myusu gryutumus un uzajēme myusu cīsšonas, bet mes jū uzskatejom par strōpeitu, Dīva šausteitu un pazamōtu. Tūmār jys beja īvaiņōts myusu grāku dēļ un myusu nūzīgumu dēļ satrīkts. Jys sajēme strōpi, lai mes īgyutu mīru; caur jō bryucem mes asam dzīdynōti. Mes vysi maļdejomās kai avis un aizgōjom kotrs sovu ceļu, bet Kungs uzlyka jam myusu vysu pōrkōpumus. Jys tika mūceits, un pats tū atļōve un naatvēre sovu muti. Kai jārs, kas teik vasts uz kaušonu, kai avs, kas palīk klusa sovu cērpēju prīškā, tai jys naatdareja sovu muti. Pēc varmūceibas un tīsas jys tyka aizrauts prūjom. Kam tod ryup jō liktiņs? Jys tyka pajimts nu dzeivūs zemes, munas tautas nūzīguma dēļ sasysts un nūnōvāts. Kopu jam tī īrōdeja pi bezdīvim, tūmār jō atdusas vīta beja storp bogōtajim, jo jys nataisneibu nabeja darejis, un viļteiba nabeja uz jō lyupom. Bet Kungs gribēja jū satrīkt cīsšonōs. Jo sovu dzeiveibu jys atdūs upurī par grākim, jys pīredzēs ilgu myužu pēcnōcejūs, un caur jō rūku pīsapiļdeis Kunga gryba. Sovas dvēseles cīsšonu dēļ jys īraudzeis gaismu un byus apmīrynōts par sovu atzeišonu. Muns taisneigais kolps attaisnōs daudzus un pats ness jū grākus. Tōdēļ es jam pīškēršu daudzus, un jys kūpā ar varenajim sadaleis laupejumu, jo jys sovu dzeiveibu atdeve nōvē un tyka pīskaiteits nūzīdznīkim. Un jys uzajēme daudzu grākus un par pōrkōpējim lyudzēs.

Tys ir Dīva vōrds.

 

PSALME 31 (30)

Refrens: Tāvs, tovōs rūkōs es atdūdu sovu goru. (R. Lk 23, 46)

2 Uz tevi, Kungs, es cereju:

nimyužam lai es nateiku apkaunōts.

Sovā taisneibā atbreivoj mani.

6 Tovōs rūkōs es atdūdu sovu goru:

tu atpesteisi mani, Kungs, uzticeigais Dīvs.

Refrens

12 Vysim munim īnaidnīkim asu klivis par apsmīkli

un pat munim kaiminim un munim paziņom par bīdēkli:

kas īraudzeja mani uz īlas,

tī aizbāga prūjom nu manis.

13 Sirdīs es aizmērsts asu kai myrušais,

asu klivis leidzeigs sadauzeitam traukam.

Refrens

15 Bet es pasaļaunu uz tevi, Kungs;

es soku: «Muns Dīvs tu esi,

16 tovōs rūkōs ir muns liktiņs».

Izglōb mani nu munu īnaidnīku rūkas

un nu munim vojōtōjim.

Refrens

17 Tovs vaigs lai gaiši atmirdz pōr tovu kolpu,

sovā žāļsirdeibā atpestej mani.

25 Esit drūsmeigi, un jyusu sirds lai ir stypra,

jyus vysi, kas cerejat uz Kungu!

Refrens

 

ŪTRAIS LASEJUMS Ebr 4, 14–16; 5, 7–9

Kristus ir myužeigōs pesteišonas devējs vysim, kas jam paklausa.

LASEJUMS NU VĒSTULES EBREJIM

Tai kai mums ir lels augstais prīsters, kas ir izgōjis cauri dabasim – Jezus, Dīva Dāls, tod cīši turēsimēs pi sovas ticeibas aplīcynōjuma. Jo myusu augstais prīsters nav taids, kas naspēj just leidza myusu vōjumim, bet ir taipat pōrbaudeits vysā, atskaitūt grāku. Īsim tōpēc ar paļōveibu pi žēlesteibas trūņa, lai sajimtu apžālōšonu un lai atrostu žēlesteibu eistajā breidī kai paleidzeibu. Sovas mīsas dīnōs Kristus ar osorom, skali saukdams, raideja korstas lyugšonas un lyugumus tam, kurs spēja jū izglōbt nu nōves, un sovas padeveibas dēļ jys tyka izklauseits. Un, lai gon jys beja Dāls, jys tūmār īsamōcēja paklauseibu caur tū, kū tyka izcītis. Un, kod vysu beja izpiļdejis, jys kliva vysim, kas jam paklausa, myužeigōs pesteišonas devējs.

Tys ir Dīva vōrds.

 

PYRMSEVANGELIJA DZĪDŌJUMS Sal. Flp 2, 8–9

Lai ir slaveits Dīva vōrds.

Myusu dēļ Kristus kliva paklauseigs leidz nōvei, lai pat krysta nōvei.

Tōdēļ Dīvs jū paaugstynōja pōri vysam

un deve jam vōrdu, kas ir pōri pōr kotru vōrdu.

Lai ir slaveits Dīva vōrds.

 

EVANGELIJS Jņ 18, 1–19, 42

MYUSU KUNGA JEZUS KRISTUS CĪSŠONU APROKSTS, KŪ UZRAKSTEJIS SVĀTAIS JŌŅS

Jezus sagyusteišona

E. Pēc Pādejom Vakariņom Jezus ar sovim mōceklim aizgōja pōri Cedronas strautam. Tur beja dōrzs, kurā jys un jō mōcekli īgōja īkšā. Bet ari Judass, kurs jū nūdeve, zynōja šū vītu, jō Jezus tur bīži sasapuļcēja ar sovim mōceklim. Tōpēc Judass, pajēmis karaveiru nūdaļu un augstū prīsteru, un farizeju kolpus, devēs uz turīni ar lukturim, lāpom un īrūčim. Bet Jezus, zynōdams vysu, kam beja jōnōk pōr jū, izgōja pretim un tim saceja: + «Kū jyus meklejat?» E. Tī jam atbiļdēja: P. «Jezu Nazarīti». E. Jys tim saceja: + «Es tys asu!» E. Tī atsakōpe atpakaļ un nūkryta pi zemes. Tod jys ūtreiz tim jautōja: + «Kū jyus meklejat?» E. Bet tī saceja: P. «Jezu Nazarīti». E. Jezus atbiļdēja: + «Es jums teiču: tys asu es! Tōpēc, jo jyus meklejat mani, tod ļaunit šim aizīt». E. Tys nūtyka, lai pīsapiļdeitu vōrdi, kū jys beja teicis: «Nivīnu nu tim, kurus tu maņ devi, es napazaudēju». Tod Seimaņs Pīters, kuram beja zūbyns, izvylka tū un cērta vērsprīstera kolpam, un nūcērta jō lobū ausi. Bet kolpa vōrds beja Malhuss. Tod Jezus saceja Pīteram: + «Bōz zūbynu makstī! Vai tod maņ nav jōizdzer bikers, kū Tāvs maņ ir devis?»

Pi Annasa. Pītera aizalīgšona.

Tod karaveiru nūdaļa un vērsnīks, un jūdu kolpi apcītynōja Jezu un, jū sasējuši, aizvede vyspyrms pi Annasa, jo tys beja tō goda vērsprīstera Kaifasa sīvastāvs. Bet Kaifass beja tys, kurs jūdim beja devis padūmu: «Ir lobōk, ka vīns cylvāks mērst par tautu». Bet Seimaņs Pīters un ūtrs mōceklis sekōja Jezum. Šys mōceklis beja vērsprīsteram pazeistams un kūpā ar Jezu īgōja vērsprīstera pogolmā. Bet Pīters stōvēja ōrā pi vōrtim. Tod šys ūtrais mōceklis, kas beja pazeistams vērsprīsteram, izgōja un, parunōjis ar vōrtu sorgōtōju, īvede īškā Pīteri. Bet kolpyune – vōrtu sorgōtōja, Pīteram saceja: C. «Vai tik ari tu naesi vīns nu šō cylvāka mōceklim?» E. Jys atbiļdēja: C. «Naasu». E. Bet kolpi un sulaini, sakyuruši guni, stōvēja un siļdejōs, jo beja solts. Un ari Pīters nūsastōja storp tim un siļdejōs. Tod vērsprīsters jautōja Jezum par jō mōcekli un jō mōceibu. Jezus jam atbiļdēja: + «Es atklōti runōju pasaulei. Es vīnmār mōceju sinagogā un svētneicā, kur sanōk vysi jūdi, un nikō naasu mōcejis slepeneibā. Kōpēc tu jautoj maņ? Pajautoj tim, kas dzērdēja, kū es tim saceju! Lyuk, jī zyna, kū es teiču.» E. Bet, kod jys tū pateice, vīns nu klōtasūšajim kolpim cērta Jezum pļauku, saceidams: C. «Vai tai tu atbiļdi vērsprīsteram?» E. Jezus tam saceja: + «Jo es slikti pateiču tod pīrōdi, kas beja slykts. Bet jo labu, kōpēc tu mani sit?» E. Pēc tam Annass jū sasītu aizsyuteja pi vērsprīstera Kaifasa. Bet Seimaņs Pīters stōvēja un siļdejōs. Tod tī jam saceja: P. «Vai ari tu naesi vīns nu jō mōceklim?» E. Jys līdzēs un saceja: C. «Es naasu». E. Vīns nu vērsprīstera kolpim, radinīks tam, kuram Pīters nūcērte ausi, teice: C. «Vai tik es naredzēju tevi dōrzā kūpā ar jū?» E. Tod Pīters otkon aizalīdz. Un tyuleņ īsadzīdōja gaiļs.

Pilata prīškā

Nu Kaifasa jī aizvede Jezu uz tīsas nomu. Beja agrs reits. Poši jī nagōja īkšā tīsas nomā, lai napalikt naškeistim un lai varātu ēst Pashu. Tōpēc Pilats izgōja pi jim ōrā un saceja: C. «Kaidu apsyudzeibu jyus ceļat pret šū cylvāku?» E. Tī jam atbiļdēja, saceidami: P. «Jo jyus nabyutu ļaundars, mes tev jō nanūdūtu». E. Tod Pilats jim saceja: C. «Jemit jū jyus un tīsojit jū saskaņā ar sovu lykumu!» E. Jūdi jam atbiļdēja: P. «Mes nivīnu nadreikstam nūnōvēt». E. Tai pīsapiļdeja Jezus vōrdi, kurus jys teice, nūrōdeidams, kaidā nōvē jam byutu jōmērst.

Ūtrreizējō pratynōšona

Tod Pilats otkon īgōja tīsas nomā un, īsaucis Jezu, jam saceja: C. «Vai tu esi jūdu kēneņš?» E. Jezus atbiļdēja: + «Vai tu pats nu sevis tū soki, vai ari cyti tev par mani ir stōstejuši?» E. Pilats saceja: C. «Vai tod es asu jūds? Tova tauta un augstī prīsteri tevi maņ nūdeve. Kū tu izdareji?» E. Jezus atbiļdēja: + «Muna vaļsteiba nav nu šōs pasaules. Jo muna vaļsteiba byutu nu šōs pasaules, muni kolpi ceineitūs, lai es natyktu nūdūts jūdim. Bet tagad muna vaļsteiba nav nu šejīnes.» E. Tod Pilats jam saceja: C. «Taitod tu esi kēneņš?» E. Jezus atbiļdēja: + «Jā, es asu kēneņš. Tōdēļ es asu dzimis un tōdēļ atnōcis uz pasauli, lai līcynōtu par patīseibu. Kotrs, kas ir nu patīseibas, klausa munam bolsam.» E. Pilats jam saceja: C. «Kas tod ir patīseiba?» E. Un, tū pateicis, tys otkon izgōja ōrā pi jūdim un tim saceja: C. «Es naatrūnu jymā nikaidas vaines. Bet jums ir īrodums, ka es jums Pashas svātkūs vīnu atbreivoju. Vai gribit, ka jums atlaistu jūdu kēneņu?» E. Bet tī otkon sōce klīgt, saceidami: P. «Na jū, bet gon Barabu!» E. Bet Baraba beja laupeitōjs.

«Lyuk, cylvāks»

Tod Pilats pajēme Jezu un lyka jū nūšausteit. Un karaveiri, nu ērškim nūpynuši vainagu, uzlyka tū jam golvā un jū apsedze ar purpura apmetni. Tī gōja jam klōt un saceja: P. «Sveicynōts, jūdu kēneņ!», E. un syta jam vaigā. Un Pilats vēļreiz izgōja ōrā un tim saceja: C. «Lyuk, es jū izvežu ōrā pi jums, lai jyus zynōtu, ka es naatrūnu jymā nikaidas vaines». E. Tai Jezus ēršku vainagā un purpura apmetnī izgōja ōrā. Un Pilats tim teice: C. «Lyuk, cylvāks!» E. Augstī prīsteri un kolpi, īraudzejuši jū, sōce klīgt, saceidami: P. «Kaļ krystā! Kaļ krystā!» E. Pilats tim saceja: C. «Jemit jū jyus un kalit krystā, jo es jymā vaines naatrūnu». E. Jūdi jam atbiļdēja: P. «Mums ir Lykums, un pēc Lykuma jam jōmērst, jo jys sevi padareja par Dīva Dālu». E. Kod Pilats izdzērda šūs vōrdus, jys nūsabeida vēļ vairōk un, īgōjis otkon tīsas nomā, Jezum jautōja: C. «Nu kurīnes tu esi?» E. Bet Jezus jam nadeve atbiļdi. Tod Pilats jam saceja: C. «Tu maņ naatbiļdi? Vai tu nazini, ka maņ ir vara tevi atbreivōt un vara tevi kaļt krystā?» E. Jezus atbiļdēja: + «Tev nabyutu nikaidas varas pōr mani, jo tei tev nabyutu dūta nū augšas. Tōdēļ tam, kurs mani tev nūdeve, ir lelōks grāks.» E. Nu šō breiža Pilats ceņtēs jū atlaist. Bet jūdi klīdze, saceidami: P. «Jo tu jū atlaissi, tu naesi keizara draugs! Kotrs, kas sevi taisa par kēneņu, pretojās keizaram.»

Sprīdums

E. Tod Pilats, izdzērdis šūs vōrdus, Jezu izvede ōrā un pats apsasāda tīsneša krāslā tamā vītā, kas saucās Litostrota, bet ebrejiski Gabata. Bet tys beja Sagatavōšonas dīnā pyrms Pashas ap sastū stuņdi. Un jys jūdim saceja: C. «Lyuk, jyusu kēneņš!» E. Bet tī klīdze: P. «Nūst! Nūst! Kaļ jū krystā!» E. Pilats tīm teice: C. «Vai es lai kaļu krystā jyusu kēneņu?» E. Augstī prīsteri atbiļdēja: P. «Mums nav kēneņa, kai tikai keizars!» E. Tod jys atvede tim Jezu krystā pīkaļšonai.

Pīkaļšona pi krysta

Un tī Jezu pajēme. Un jys, nasdams sovu krystu, izgōja uz vītu, kura saucās par Golvakausa vītu, bet ebrejiski par Golgotu. Tur tī pīkola jū pi krysta un kūpā ar jū divus cytus, vīnā un ūtrā pusē, bet vydā Jezu. Pilats uzraksteja ari vaines apzeimējumu un lyka nūvītōt uz krysta. Bet uzraksteits beja: «Jezus Nazarīts, jūdu kēneņš». Šū uzrokstu laseja daudzi jūdi, jo vīta, kur Jezus beja pīkolts krystā, beja tyvu piļsātai, un raksteits beja ebreju, latiņu un grīku volūdōs. Tod jūdu augstī prīsteri Pilatam saceja: P. «Naroksti: Jūdu kēneņš», bet gon! Jys teice: Es asu jūdu kēneņš».» E. Pilats atbiļdēja: C. «Kū raksteju, tū uzraksteju!» E. Bet karaveiri, pīkoluši Jezu pi krysta, pajēme jō drēbes un sadaleja četrōs daļōs, kotram karaveiram pa daļai, un pajēme ari svōrkus. Bet svōrki nabeja šyuti, bet gon austi vīnā gobolā nu augšas leidz apakšai. Tōpēc jī saceja vīns ūtram: P. «Nagrīzsim tūs, bet messim kauleņus, kuram tī pīdarēs». E. Tai pīsapiļdeja Rokstu vōrdi: «Jī sadaleja sovā storpā munas drēbes, bet par munim svōrkim mete kauleņus». Un karaveiri tai tū padareja.

Pādejī vōrdi

Bet pi Jezus krysta stōvēja jō Mōte un jō Mōtes mōsa, Marija Kleofa sīva, un Marija Magdalena. Tod Jezus, īraudzejis Mōti un blokus stōvūšū mōcekli, kuru jys mīļōja, saceja Mōtei: + «Sīvīt, lyuk, tovs dāls!» E. Pēc tam jys saceja mōcekļam: + «Lyuk, tova Mōte!» E. Un nu tō breiža mōceklis pajēme jū pi sevis.

Jezus nōve

Pēc tam Jezus, zynōdams, kas vyss jau ir izpiļdeits, lai pīsapiļdeitu Roksti, saceja: + «Maņ slōpst». E. Tur beja nūlykts trauks, pylns ar etiki. Tōpēc tī pīspraude uz izopa stībra ar etiki pīpiļdeitu syukli un pacēle tū jam pi mutes. Ījēmis etiki, Jezus saceja: + «Ir pīpiļdeits!» E. Un, golvu nūlīcis, jys atdeve goru.

Sirds pōrdūršona

Tai kai beja Sagatavōšonas dīna un, lai sabatā mīsas napalyktu pi krysta, jo šei sabata dīna beja lela, jūdi lyudze Pilatu, lai jys līk salauzt krystā pīkoltajim stylbu kaulus un nūjemt jūs mīsas. Tod atnōce karaveiri un pōrlauze stylbus gon pyrmajam, gon ūtrajam, kas beja krystā pīkolts kūpā ar jū. Bet, kod tī pīgōja pi Jezus un redzēja jū jau myrušu, tī jam kaulus nalauze. Tikai vīns nu karaveirim ar škāpu pōrdyure jō sōnu, un tyuleņ iztecēja asnis un yudiņs. Un, kas tū redzēja, tys deve līceibu, un jō līceiba ir patīsa. Un jys zyna, ka runoj patīseibu, lai ari jyus tycātu. Jo tys ir nūticis, lai pīsapiļdeitu Roksti: «Jō kauli natiks salauzti». Un otkon cytā vītā Roksti soka: «Jī raudzeisīs uz tū, kuru ir pōrdyuruši».

Guļdeišona kopā

Pēc tam Jezups nu Arimatejas, kas beja Jezus mōceklis, bet tikai slepeneibā, jo jys beidōs nu jūdim, lyudze Pilatam atļōvi pajimt Jezus mīsu. Un Pilats atļōve. Tod jys aizgōja un pajēme jō mīsu. Atnōce ari Nikodems, kas pyrmū reizi pi Jezus beja gōjis naktī. Jys atnese ap symts mōrceņom mirres un alojas maisejuma. Un jī pajēme Jezus mīsu un sasēja tū audaklūs kūpā ar smaržzōlem, kai tys jūdim ir īrosts apbedejūt. Bet tamā vītā, kur jys beja krystā pīkolts, beja dōrzs un dōrzā jauns kops, kurā vēļ nivīns nabeja guļdeits. Tōpēc jūdu Sagatavōšonas dīnas dēļ jī tur guļdeja Jezu, jo kops beja tyvu.

Tys ir Kunga vōrds.



























Copyright © 2013-2018 Romas katoļu Baznīcas Rēzeknes-Aglonas diecēze