PYRMAIS LASEJUMS Is 42, 1–7
Dīva kolps ir upurāts pasaules pesteišonai.
LASEJUMS NU PRAVĪŠA ISAJA GRŌMOTAS
Tū soka Kungs:
«Lyuk, muns kolps, kuram es paleidzu, muns
Izvālātais, kurs pateik munai dvēselei. Es jam devu sovu Goru; jys ness tautom
taisneibu. Jys naklaigōs un napaceļs bolsu, jō saucīņs nabyus dzēržams uz īlas.
Aizlyuzušu nīdri jys nanūlauzs un nanūdzēss tikkū kvālojūšu dakti; pēc patīseibas
jys sprīss tīsu. Jys nazaudēs degsmi un napagurs, koleidz nūstyprynōs vērs
zemes taisneibu; un solas gaideis jō pamōceibu.» Tai soka Kungs Dīvs, kas
radeja un izplēte dabasus, kas nūstyprynōja zemi un tū, kas nu tōs izaug, kas ļaudim
vērs tōs deve elpu un dvašu tim, kas pa tū staigoj. «Es, Kungs, tevi aicynōju
taisneibā, jēmu tevi pi rūkas un tevi audzynōju, un nūstōdēju tevi ļaudim par
dereibu un tautom – par gaismu, lai tu atvārtu oklajim acis un nu nabreives
izvastu gyustekņus, un nu cītuma tūs, kas sēd tymsā.»
Tys ir Dīva vōrds.
PSALME 27 (26)
Refrens: Kungs
ir muna gaisma un muns glōbējs. (R.
1a)
1 Kungs
ir muna gaisma un muns glōbējs;
nu kō maņ beitīs?
Kungs ir munas dzeiveibas sorgs;
par kū maņ baiļōtīs?
Refrens
2 Kod
maņ tyvōjōs ļaundari,
lai saplūseitu munu mīsu,
tod jī – muni īnaidnīki un tī, kas mani
vojoj,
poši kļyust naspēceigi un aizīt būjā.
Refrens
3 Pat
jo karapulki nūsastōtu maņ pretim,
munā sirdī nabyus baiļu;
pat jo izacaltu pret mani kauja,
ari tod es cerēšu.
Refrens
13 Es
tycu, ka varēšu redzēt Kunga lobumu
dzeivūs zemē.
14 Gaidi
uz Kungu un esi drūsmeigs,
esi styprs sovā sirdī un cerej uz Kungu.
Refrens
PYRMSEVANGELIJA DZĪDŌJUMS
Lai ir slaveits Dīva vōrds.
Esi sveicynōts, myusu Vaļdnīk;
tu vīneigais, kas pīdūd myusu grākus.
Lai ir slaveits Dīva vōrds.
EVANGELIJS Jņ 12, 1–11
Svaideišona Betanijā.
LASEJUMS NU JEZUS KRISTUS EVANGELIJA, KŪ UZRAKSTEJIS SVĀTAIS JŌŅS
Sešas dīnas pyrms Pashas Jezus aizgōja
uz Betaniju, kur dzeivōja Lazars, kū Jezus beja izmūdynōjis nu myrūnim. Un tur
jī sareikōja jam maļteiti. Un Marta apkolpōja, bet Lazars beja vīns nu tim, kas
kūpā ar jū sēdēja pi golda. Tod Marija pajēme mōrceņu teiras, ļūti dōrgas nardu
eļļas un svaideja Jezus kōjas, un tōs slauceja ar sovim motim. Un mōja pīsapiļdeja
ar eļļas smaržu. Bet Judass Iskariots, vīns nu jō mōceklim, kurs vālōk jū nūdeve,
saceja: «Kōpēc šei eļļa nav pōrdūta par trejssymt denarijim un tī nav izdaleiti
nabogim?» Bet jys tū teice na tōdēļ, ka jam ryupātu nabogi, bet gon tōdēļ, ka
jys beja zaglis un, naudas kasi pi sevis turādams, pīsasavynōja tū, kas tymā
tyka īlykts. Tod Jezus saceja: «Lic jū mīrā! Jei tū uzglobōja munas apbedeišonas
dīnai. Nabogi taču vysod ir pi jums, bet es naasu pi jums vīnmār.» Daudzi jūdi
uzzynōja, ka jys ir tur. Un tī sanōce na tikai Jezus dēļ, bet ari redzēt
Lazaru, kuru jys beja pīcēlis nu myrūnim. Tod augstī prīsteri nūlēme nūnōvēt
ari Lazaru, tōdēļ, ka jō dēļ daudzi nūsaškeirs nu jūdim un īticēja Jezum.
Tys ir Kunga vōrds.