Menu:














 


sastdĪna, 10. februars

PYRMAIS LASEJUMS 1 Kēn 12, 26–32; 13, 33–34

Jeroboams pagatavoj divus zalta teļus.

LASEJUMS NU KĒNEŅU PYRMŌS GRŌMOTAS

Tamōs dīnōs:

Izraeļa kēneņš Jeroboams dūmōja: «Tagad kēneņa vara var atsagrīzt atpakaļ pi Davida noma, jo šei tauta staigōs salikt upurus Kunga nomā Jeruzalemē. Šōs tautas sirds pīsavērss sovam vaļdnīkam Roboamam, Jūdas kēneņam, un jī nūnōvēs mani un atsagrīzs pi Roboama, Jūdas kēneņa.» Un kēneņš, apsvēris lītu, pagatavōja divus zalta teļus un saceja tautai: «Vairs nastaigojit uz Jeruzalemi! Lyuk, tovi dīvi, Izraeļ, kas tevi izvede nu Egiptes zemes!» Pēc tam vīnu jys nūlyka Betelē, bet ūtru nūvītōja Danā. Un uz pakolnim jys uzcēle tempļus un īcēle prīsterus nu vysaidim ļaudim, kas napīdarēja pi Levi dālim. Pēc tam jys nūteice svātku dīnu ostoitajā mēnesī, mēneša pīcpadsmytajā dīnā, leidzeigi godskōrtejim svātkim, kas tyka svynāti Jūdā. Ari pats jys gōja pi oltora. Tai jys reikōjōs Betelē, zīdōdams kaunamūs upurus telim, kū beja pagatavōjis, un Betelē īcēle prīsterus uz tim pakolnim, kurus pats beja īkōrtōjis. Jeroboams nanūsagrīze nu sova ļaunō ceļa, bet gon otkon nu parostū ļaužu vyds īcēle pakolnu prīsterus. Kam vīn tys patyka, tam jys uzticēja omotu, un tys kliva par pakolnu prīsteri. Šō īmesļa dēļ Jeroboama noms grākōja un tyka nūslauceits nu zemes vērsa.

Tys ir Dīva vōrds.

 

PSALME 106 (105)

Refrens: Kungs, pīdūd sovai tautai. (R. sal. 4a)

6 Mes sagrākōjom kūpā ar myusu tāvim,

darejom nataisneibu, dzeivōjom nakrītni.

7 Myusu tāvi Egiptē nasaprota tovus breinumdorbus,

naatcerējās tovu žēlesteibu daudzumu

un sasadumpōja pi jyuras, pi Sorkonōs jyuras.

Refrens

19 Horebā jī darynōja teļu

un zamōjōs alka prīškā;

20 un jī apmaineja sovu gūdeibu

pret zōlādōja vērša tālu.

Refrens

21 Jī aizmērsa Dīvu, kas jūs beja izglōbis,

kas lelas zeimes beja darejis Egiptē,

22 breinumdorbus Hana zemē

un brīsmeigas lītas pi Sorkonōs jyuras.

Refrens

 

PYRMSEVANGELIJA DZĪDŌJUMS Mt 4, 4b

Alleluja.

Na nu maizes vīn cylvāks dzeivoj,

bet nu ikvīna vōrda, kas izīt nu Dīva mutes.

Alleluja.

 

EVANGELIJS Mk 8, 1–10

Ūtrais maizes pavairōšonas gadejums.

LASEJUMS NU JEZUS KRISTUS EVANGELIJA, KŪ UZRAKSTEJIS SVĀTAIS MARKS

Tamōs dīnōs:

Kod otkon lels ļaužu pulks beja kūpā ar Jezu un jim nabeja, kō ēst, jys, saaicynōjis mōcekļus, saceja jim: «Maņ žāl šūs ļaužu, jo jī jau trejs dīnas uzatur pi manis un jim nav, kō ēst. Un jo es jūs alaisšu mōjōs naādušus, jī ceļā pagurs, jo daži nu jim ir atnōkuši nu tōlīnes. Un jō mōcekli atbiļdēja jam: «Nu kurīnes šeit tuksnesī kaids varēs jūs pabarōt ar maizi?» Bet jys tim vaicōja: «Cik jums ir maizes?» Jī atbiļdēja: «Septeņas.» Un jys lyka ļaudim apsasēst uz zemes. Un pajēmis šōs septeņas maizes, jys nūskaiteja pateiceibas lyugšonu un lauze, un deve tōs sovim mōceklim, lai jī izdola. Un jī tōs izdaleja ļaudim. Jim beja ari dažas zivteņas. Un jys tōs svēteja un pavēlēja izdaleit. Un jī ēde un paēde, un ar atlykušajom druskom pīlaseja septeņus grūzus. Bet jūs beja apmāram četras tyukstūšas. Tod jys jūs atlaide. Pēc tam jys ar sovim mōceklim, tyuleņ īkōpis laivā, nūnōce Dalmanutas rūbežōs.

Tys ir Kunga vōrds.



























Copyright © 2013-2018 Romas katoļu Baznīcas Rēzeknes-Aglonas diecēze